Mitinos pārsimts metru no Uzvaras laukuma. Mašīnas plūst straumēm, arī ļaudis. Jauns zēns palīdz no auto izkāpt ar pēdējo elpu šai saulei pierakstītam veterānam, kas apvilcis ordeņoto svārku un par kuru tā mazdēls ir lepns. Var protestēt, cik atļauj iekšas, taču šie IR viņu svētki - “День Победы” un viss. Un kamēr tā ir karā kritušo kareivju pagodināšana, es nespēju būt tik politizēti indiferents, lai nenoliektu arī savu galvu. Kaut vai tāpēc, ka pret fašistiem karoja arī manas sievas tēvs.
20 gados mūsu nosacīti neatkarīgajā republikā ir darīts viss, lai Latvijas sabiedrību šķeltu 9.maijs, 16.marts, 15.maijs, 7.janvāris, 1905., 1917., 1918., 1934. vai 1940.gads. Tilti saskaņai nav uzcelti. Turklāt visu rafinēti sarīdīto nometņu atziņu ētika ir radikāla, tradicionāla un konservatīva. Taču, katrai nometnei kuļot duļķi savā dīķī, šiem trim “vaļiem” nav bijis iespējams kļūt par fundamentu, uz kura veidot vienotu fronti cīņai ar daudz nežēlīgāku, pacietīgāku un cietsirdīgāku ienaidnieku, proti, ar anamnēzes komā ieslīgušo rietumu liberālismu. Pateicoties tā divsejainībai (TwoFace) un izkoptajai demagoģijai, pēdējo pāris dekāžu laikā uzplaukušas un parlamentu līmenī ratificētas arī tādas “ļaunuma puķes”, kā sodomītu regulāri un masīvi jebkurai tradicionālai ētikai uzbrūkošā ideoloģija un propaganda. Pateicoties tai, šis gads pēc dažām dienām iezīmēsies ar vēl vienu Latvijas sabiedrību šķeļošu datumu - 16.maiju.
Biedri krievi un kungi latvieši, neskatoties ne uz kādām sarkano vai sarkanbaltarkano strēlnieku, padomju kareivju vai leģionāru uzvarām, šogad savus “uzvaras svētkus” mums atkal uzurpē kosmopolītiskie sodomīti.
Simboliski ir tā - mēs pieļaujam, ka Mātei Latvijai sārtā liek iemest viņas bērnus - tos pašus, kurus tautiskas, ticīgas vai stilīgas māmiņas vizina līdzi uz folkloras pulciņiem, baznīcu vai kārtējo šopingu.
Ja tradicionālas ģimenes vietā var tikt legalizēta netradicionāla antiģimene, tad tikpat vienkārši sabiedriski politiskās morāles telpā patiesības, godīguma, mīlestības un taisnības vietā var implantēt ar šiem jēdzieniem apzīmēto vērtību antivērtības - melus, negodīgumu, naidu un netaisnību. Piemērs: agresīva un nekautrīga naida kurināšana, demonstrējot savu ačgārno seksualitāti, tiek dēvēta par “draudzības dienām”.
Tā ir pļauka un izsmiekls visam, ko kā nācija vai valsts esam sapņojuši. Augstāk par mūsu karogiem mistiskajā plānā atkal tiks pacelts bibliskai simbolikai sodomītu nolaupītais varavīksnes jeb derības zīmes karogs. Bet atšķirība tā, ka sodomītu “derība” netiek slēgta ar Dievu, bet ar tā antivērtību, ko mūsu senču un kristīgajā mistikā pieņemts dēvēt par velnu. Tas viss liecina par pieaugošo vienaldzību un ētisko dezorientāciju vai, precīzāk, apsēstību.
Politiski ekonomiskās situācijas dēļ Latvijā strauji pieaugs bezdarbs, nabadzība, noziedzība, sociāls un morāls haoss. Tūkstošu simti zaudēs iespējas maksāt savus kredītus, tiks atsavinātas mājas un zemes. Sāksies bagāto un trūcīgo norobežošanās, organizēšanās dažādām pašaizsardzības formām pret pieaugošo bandītu grupējumu un zagļu ordām. Laikā, kad šo objektīvi negatīvo prognožu dēļ būtu jādara viss, lai sabiedrības apdraudētākā daļa, proti, tauta, saliedētos, organizētos struktūrās, kas garantētu tai drošību un izdzīvošanu, mēs turpinām šķelties un savus atlikušos spēkus tērēt neauglīgiem, politizētiem konfliktiem.
Karavīri kaujas laukā neturpina cīņu tikai tad, ja tos nogalina. Pat ievainotie pēc dziedināšanas kaujā atgriežas. Tos, kas kaujas lauku pamet veseli un ar ieročiem rokās, sauc par dezertieriem. Dezertierus pēc kara likumiem pieņemts nošaut bez tiesas. Cīņa nav tikai fiziska, bet arī garīga. Šai cīņai ir divas formas - individuālā un sabiedriskā. Pirmā ir personīga, intīma, bet cīņas sabiedriskajai formai nav jānorit aiz gļēvi aizslēgtām sava privātā kambara durvīm.
Fašisti tika sakauti. Uzvarētāji godina savus varoņus. Lai arī tā ir taisnība, tas tomēr jau bija ļoti sen. Šodien vienīgais, kas mūs visus vieno, ir apziņa par kopējo sakāvi - kā morālo, tā materiālo. Un tas, ko viens pret otru paužam kritizēšanas atslēgā, ir tikai vārdi, vārdi, vārdi…
Latviešu nacionālistiem, krievu nacionālistiem, Debesu valstības nacionālistiem vai zemes kopšanas un mīlēšanas nacionālistiem ir tik daudz radikāli-tradicionāli-konservatīvu vērtību, uz kuru pamata vienoties kopīgai cīņai.