Vienmēr smalkjūtīgais “Mango” kaut kā sev neraksturīgā sašutumā manu prezidenta kaklautošanu nodēvējis tā: “Kaspars Dimiters izsmējis Valsts prezidentu“.
Kāda neliekuļota rūpe par valsts vadītāju, kam gadījās no vienas traumu slimnīcas nonākt vēl smagāku traumu ražošanas uzņēmumā! Ja slimnīcā viņam nācās palīdzēt tiem, kas cietuši nejaušos nelaimes gadījumos, tad kā prezidents viņš bija spiests būt “vienmēr gatavs” akceptēt sistēmu, kas ilgtermiņā un plānveidīgi rūpējusies, lai par traumētiem kļūtu visi Latvijas pilsoņi. Izņemot, protams, uzņēmuma «Saeima» atbildīgās un no traumu ražotnes pelnošās personas. Vai kaut ar vienu publisku pateicienu Zatleram ir izdevies nekļūt smieklīgam? Liekas, ka nē.
Kad jaunos ministrus, kā vecās sistēmas turpinātājus, bija jāatceļ jau pašā sākumā, Zatlers aicina tos “strādāt caurskatāmi un atbildīgi.” Kad tautai bija jāpasaka skaidri un godīgi, ka vecajā sistēmā vairs nav neviena, kas būtu pelnījuši, ka par tiem balso, Zatlers “aicina balsot par tiem, kas to pelnījuši.” Kad Latvijā aizvien mazāk kļūst to, kas savai valstij redz nākotni, Zatlers “Latvijas nākotni redz zināšanās un jaunradē”. Kad skolotāji valstī jau degradēti pilnīgi, Zatlers “aicina skolotājus grūtā laikā nenolaist rokas”. Kad katram muļķim skaidrs, ko ar Latvijas jau paverdzināto ekonomiku vēl izdarīs SVF aizdevums, Zatlers uzskata, ka “SVF vēstule neparedz satraucošus pārsteigumus tautai”. Kad 1.slimnīcas kolektīvs ir izmisumā par šīs slavenās slimnīcas likvidēšanu, Zatlers apliecina, ka “1. slimnīcu jau sen bija izlemts likvidēt”. Kad pensionāri sauca pēc palīdzības, Zatlers “izsludina likumu par pensiju un pabalstu samazināšanu”. Kad visi suverenitātes un neatkarības pamati jau zaudēti, Zatlers atļaujas tukši apgalvot, ka “Latvijas un Lietuvas nākotne jābalsta uz drošiem pamatiem”. Kad latvieši ne tikai izmirst, bet ir pat aizbēguši un vēl aizbēgs, Zatlers “neaicina Īrijas latviešus atgriezties mājās”. Kad visas valdības Latviju jau novedušas līdz brīvam kritienam bez izpletņa, Zatlers uzskata, ka “valdība darījusi daudz ’sociālā spilvena’ nodrošināšanā iedzīvotājiem”. Kad darba vairs nav nemaz, Zatlers “aicina iedzīvotājus ‘nenokārt degunu’ un meklēt darbu”.
Ekonomiski un morāli valsts ir smagi slima. Aizvien vairāk ļaužu nonāk izmisumā, neziņā, bailēs un apātijā. Šai diagnozei kā metafora piemērojams arī apzīmējums “mēra laiki”. Kad vajadzētu domāt par žēlsirdības centru veidošanu, nabagu virtuvēm, bezpajumtnieku patversmēm, potenciālo pašnāvnieku krīzes centriem, izdzīvošanas kooperatīviem, mēra laika mērs Nils Ušakovs Rīgu vēlas redzēt kā “mazo Lasvegasu”, lai no Maskavas un Pēterburgas padzītie spēļu eļļu “varoņi” varētu pārcelties uz jauno spēļu elli – Rīgu, kas līdz šim maigi dēvēta tikai par Eiropas mauku māju.
Bet… kāds mēris, kāda krīze!? Šlesers ir robā, Ušakovs ir robā, Zatlers un Dombrovskis – pagaidām arī. Kāpēc šo drošības sajūtu kaut kā forši neatzīmēt. Un tā mēs uzzinām, ka Zatleru uz Madonnas koncertu Tallinā konvojē pat Militārā policija. Atgūt grūtajā kalpošanā tautai zaudētos spēkus turp devies arī Ušakovs, Šlesers un Dombrovskis. Kapteiņi grimstošus kuģus pamet pēdējie. Pirmās tos pamet žurkas. Protams, tikai uz īsu laiku – uz vienu dienu.
Smalkie veči, vai nevienam no jums nav tik daudz smalkjūtības, lai savai aplaupītajai tautai pateiktu: es uz šī pop elka pagodināšanas rituālu Latvijai tik grūtajā laikā nebraukšu?
Cerams, ka šī Madonnas skatuve nevienam uz galvas neuzgāzīsies un, atgriezušies Latvijā, minētie zēni pēc dzīrēm atkal varēs produktīvi pieslēgties savas valsts mēra laikiem.
