Līdz ar karu Ukrainā, ierobežojumu atcelšanu un epidemioloģiskās situācijas stabilizēšanos interese un ziņu virsraksti par Covid-19 nonākuši otrajā plānā. Tomēr tas nenozīmē, ka Covid 19 ir pārvarēts.
Covid-19 sekas vēl arvien izjūt virkne uzņēmēju, kas pieteicās atbalstam, taču, neraugoties uz valdības solījumiem kompensēt dīkstāvi un ierobežojumus, saņēma atbalstu ierobežotā apjomā, novēloti vai pat vispār nesaņēma.
Vēl 2020. gadā valdība pieņēma lēmumu izveidot algu subsīdiju un apgrozāmo līdzekļu grantu programmas Covid19 seku mazināšanai uzņēmējdarbības jomā. Kā jau ierasts, sākotnējais valdības piedāvājums ne tuvu nebija perfekts, tāpēc līdz šai dienai šīs atbalsta programmas ir piedzīvojušas grozījumus 10 reizes. Un jāatzīst, ka tie arī nav sasnieguši mērķi, lai gan plaši tika daudzināts, ka nu pat, nu pat kārtējie grozījumi nodrošinās to, ka tiks paplašināts atbalsta saņēmēju loks. Te jāpiekrīt atsevišķu Latvijas nozaru asociāciju paustajam, ka tas viss ir bijis par vēlu, haotiski, nepārdomāti - bez jebkādas stratēģijas. Protams, šī bija nepieredzēta mēroga situācija, neviens tam nebija sagatavots. Tomēr, lai nešķistu, ka šī ir kārtējā valdības un VID kritika tikai kritikas dēl, lūk, tikai daži piemēri, kad nav saņemts atbalsts. Ne tikai nav saņemts, bet pāraudzis tiessvedībās pret valsti, kas uzņēmumiem pēc pandēmijas situācijā mazākais, kas nepieciešams.
Stāsts ir par kādu restorāna īpašnieku Vecrīgā, kas tur saimnieko jau 20 gadus. Sākoties pandēmijas izraisītajiem ierobežojumiem, uzņēmējs nolēma, ka šis laiks ir jāizmanto, lai izremontētu un uzlabotu restorānu. Attiecīgi restorāns tika aizvērts un tika investēti nozīmīgi līdzekļi. Līdz ar atbalsta programmas atvēršanu, uzņēmējs spārnots devās saņemt solīto atbalstu, taču, kā saka, čiks no solītā atbalsta. Kā iemeslu atbalsta nepieškiršanai VID minēja faktu, ka ierobežojumu laikā uzņēmējs nav strādājis, attiecīgi nav fiksējams apgrozījuma kritums pret iepriekšējo periodu un atbalsts nepienākas. Turklāt netiek ņemts vērā arī fakts, ka šis uzņēmējs daudzu gadu gaitā ir veicis nodokļu maksājumus valsts budžetā, ko VID šajā gadījumā ignorē…
Šajā gadījumā stāsts ir vēl pat, iespējams skumjāks. Uzņēmējs, kuru skāra ierobežojumi, pieteicās valsts solītajam atbalstam. VID iesniegumu izskatīja un arī akceptēja. Uzņēmējs pat saņēma atbalsta līdzekļus. Tik tālu viss būtu labi. Taču pēc pāris mēnešiem VID pārskatīja piešķirto atbalstu uzņēmējam un secināja, ka tas ir piešķirts neatbilstoši. Proti, uzņēmējs nav iekļāvies to uzņēmēju vidū, kam pienāktos valsts atbalsts, un, protams, VID uzņemējam lika atmaksāt piešļkirto atblastu. Kāds ir sausais atlikums?
Manuprāt, situācija vēl sliktāka nekā pirms atbalsta pieškiršanas, jo nauda jau ir iztērēta, bet uzņēmējs ir palicis parādā VID.
Šādu gadījumu, diemžēl, ir daudz, kad valsts solītā atbalsta vietā tiek atrasti dāžādi iemesli, lai uzņēmēji šo atbalstu nesaņemtu.
Vēršoties pie Ekonomikas ministra, kas faktiski bija šo noteikumu izstrādātājs, uzņēmēji nevis saņēma atbalstu, bet atbildi, ka Ekonomikas ministrijas kompetencē neesot vērtēt, kam pienākas un kam nepienākas atbalsts, lai gan savos noteikumu skaidrojumos, kas oficiāli publicēti, ir komentējuši atbalsta grozījumu būtību.
Uz dažādām absurda situācijām norāda gan paši uzņēmēji, gan nozares asociācijas, tomēr nekas netika izdarīts, lai neretos gadījumos atbalsts sasniegtu tos, kam tas pienācās visvairāk.
Pirmkārt, jāsecina, ka valsts, veidojot atbalsta programmas Covid19 skartajiem uzņēmējiem, vadās pēc pieņēmuma, ka visi centīsies no valsts izkrāpt līdzekļus. Citādi nevar skaidrot daudzos ierobežojums. VID katru uzņēmēju, kas piesakās atbalstam, uzlūko kā potenciālo krāpnieku un meklē iemeslus, lai kaut ko nepiešķirtu.
Otrkārt, esošā situācija ir ļoti slikts signāls, tajā skaitā investoriem - neviens negrib investēt uzņēmējdarbībā valstī, kur lēmumos nav konsekvences un prognozējamības, kur nav stabilitātes, kur nodokļu politika nav vērsta uz ekonomiskās aktivitātes veicināšanu bez būtiskām nodokļu reformām, kur nodokļu politika nestimulē saimniecisko darbību caur stabilitāti un prognozējamību uzņēmējdarbības vidē.
Treškārt, šķiet, ka tiesību akti tikuši radīti nevis, lai kalpotu uzņēmēju, kas ir visas valsts asinsrite, interesēm, bet rodas politiskās tirgošanās rezultātā un atgādina atkritumus.
To pieņemšanas pamatā ir kaut kāda taktika un emocijas, kas padara pieņēmējus nevīžīgus. Rezultāts ir briesmīgs - atbalsts atgādina govi, kas pienu dod maz un to pašu negribīgi.
Tas, cik aktuāls valdības retorikā bija atbalsta jautājums uzņēmumiem pirms 24. februāra, tad tagad šis jautājums, šķiet, ir aizgājis nebūtībā. It kā Covid19 sekmīgi būtu pārvarēts, uzņēmējiem atbalsts sniegts un dzīvojam tālāk. Taču tā nav, jo problēma ar valsts solīto atbalstu daudziem uzņēmumiem vēl paliek - šis ir neatrisinātais jautājums.
