Kas notiek? Jau 1995. gadā savas grāmatas «Zem šo debesu smaguma» pēcvārdā rakstīju, «ka tas viss tikai komentārs, bet patiesība, kādu rītu pamostoties, var izrādīties šausmīgi īsa. Kādu rītu pamodušies, mēs pēkšņi atklāsim, ka Latvija ir pārdota.» Un, redzot šodien notiekošo, gribas tā sarkastiski piebilst, ka, vai vērts mosties, lai atklātu šādu patiesību.
nedaudz par Igaunijā notikušām, no Latvijas skatoties, nepamanītām lietām.
Mans draugs T.H. Ilvess, raksturojot šodien notiekošo, šogad Igaunijas neatkarības atjaunošanas dienā rakstīja, ka
«Ja aplūkojam no komunisma izsprukušās valstis, mēs redzam galvenokārt tikai neveiksmes: atpalicību, policejiskai valstij raksturīgās pazīmes, korupciju, vārda un citu brīvību ierobežošanu, beztiesiskumu …
Bet virs Igaunijas ļoti veiksmīgiem panākumiem tagad gulstas aizdomu ēna. Zili-meln-balts, kas kopš tā dzimšanas bija eiropeiskās demokrātijas, brīvības un vienlīdzības simbols, tagad ir sagrābts un no tā tiek mēģināts veidot noslēgtības, naida, pret eiropeiskus un prettiesiskas valsts simbolus un piesegt tos ar lamām un pliekanību …
Pirmo reizi neatkarību atjaunojošās Igaunijas vēsturē esam stāvoklī, kurā daudzi sajūt raizes par demokrātiju. Brīvības alkas tiek dēvētas par masu histēriju, tiesiskās valsts pamatprincipi tiek pārkāpti, valdības locekļi pilsoņiem dāvina tādu valodas lietojumu, kas it kā būtu mantots no 1950. gada Igaunijas Komunistiskās Partijas centrālās Komitejas plēnuma …
Pirmo reizi mēs esam nokļuvuši situācijā, kur vara ir svarīgāka nekā taisnība …
Taču tagad drošība vairs nav galvenais drauds brīvībai. Tagad tie ir vadoņi, kuriem trūkst atbildības sajūta un trūkst izpratnes par tiesisku valsti, kuru vēlme būt pie varas aprok ētiku, kuru izpratne par varu ir lamāšanās un pazemošana, kuru politiskais mērķis nav valsts pārvalde, bet gan oponenta iznīcināšana.»
Pilna Ilvesa runa lasāma arī angliski: https://medium.com/@ilvestoomashendrik/we-stand-at-the-gate-of-two-countries-dbecb7ef233b
Uz Latviju šie vārdi attiecās daudz spēcīgāk, nekā uz Igauniju. Igaunijā tauta vismaz ir sociāli nodrošinātāka kā Latvijā visās jomās.
Ilvesa šodienas satraukumu, ir vērts iedziļināties Igaunijas inteliģences 2012. gada 14. novembra aicinājumā «Harta» 12 (pilns tulkojums pielikumā), kuras rosināts T..H.Ilvess paziņo, ka pēdējos gadus Igaunijas sabiedrību satrauc pirms 20 gadiem izstrādātā vēlēšanu sistēma, partiju darbības noteikumi un sabiedrības nespēja ietekmēt demokrātiskos procesus. Atsaucoties uz Harta 12, pēc Igaunijas prezidenta ierosmes tiek veidota Tautas Saeima (Rahvakogu). Pirmais Rahvakogu saiets bija cerību pilns (es tur biju), lai gan partijas ātri vien sarosījās, taču inteliģences un Rahvakogu politiskā ietekme vairākās jomās saglabājusies — demogrāfija, izglītība, medicīna, sociālā vienlīdzība.
Mainīt vēlēšanu sistēmu Rahvakogu toreiz neizdevās, tomēr atziņa, ka lielākais drauds tautas pastāvēšanai ir partiju monopols, šodien kļuvusi vēl aktuālāka. Vairāk vai mazāk visā Eiropā.
Jau tālab vien, ka tas, kādu draudus slēpj sevī partiju monopols, un kādu ļaunumu tautai rada pastāvošā vēlēšanu sistēma, tas Latvijā tiek noklusēts. Un ar ko tik īpašu, citiem nesaprotamu, Latvija izceļas?
Satversmes 6. pants nosaka, ka «Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.»
Pašsaprotami būtu, ka vienlīdzīgās vēlēšanas nozīmē, ka katram vēlētājam ir viena balss un visām balsīm ir vienāds svars. Vienlīdzīgas vēlēšanas vēl nozīmētu, ka visiem kandidātiem un kandidējošām partijām nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas (piem., vienlīdzīgs ētera laiks).
Plusi un mīnusi vēlēšanu biļetenos būtībā ir ņirgāšanās par vēlētājiem — kandidātu sarakstos taču ir tikai partijas uzticības kontroli izgājušas «pareizi domājušas» personas. Un tas neko nemaina — partijas kopējais saņemto balsu skaits nemainās, un, ja arī kāds no partijas līderiem nesaņems iekļūšanai Saeimā nepieciešamo balsu skaitu, tad viņa vietā ienāks cits tikpat paklausīgs. Ļoti smalki izstrādāta, komunistu laikiem atbilstoša, demokrātijas imitācija.
pašsaprotami būtu, ka demokrātiskā valstī visiem kandidēt tiesīgiem ir tiesības kandidēt vēlēšanās. Arī Latvijas Satversmes 9. pants nosaka, ka «Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu.»
Piemēram, Igaunijā vēlēšanās gan katrai partijai, gan atsevišķam kandidātam jāiemaksā drošības nauda par katru reģistrācijai iesniegtu personu, kas ievēlēšanas gadījumā tiek atlīdzināta. Savukārt Somijā, ja jūs neizvirza kāda no partijām, tad, savas kandidatūras izvirzīšanai Edukunta vēlēšanām jums jāsavāc 100 balsstiesīgo atbalsts no attiecīgā vēlēšanu apgabala balstiesīgajiem,
šķiet, ir vienīgā no Eiropas valstīm, kurās kandidātus vēlēšanās drīkst izvirzīt tikai partijas. Līdz ar to Satversmes 9 pants Latvijā nedarbojās - kandidēt tiesīgo personu loku nosaka partijas.
Tautā pamodusies vēlme purvā iegājušās valsts pārvaldē kaut ko mainīt. Daļēji taisnība arī tiem, kuri apgalvo, ka Saeimas ārkārtas vēlēšanas neko nemainīs — iestigsim tikai vēl vairāk purvā, ja neapzināsimies, nesaskatīsim un neatradīsim kā likvidēt to, kas mūs šajā purvā ievilka.
Runa ir par demokrātiskā valstī pilnīgi nepieļaujamu politisko partiju monopolu, kas demokrātijas aizsegā (jūs taču paši mūs ievēlējat(!)) var tikt izmantots ļoti savtīgās interesēs, kurām nav nekāda sakara ar tautas interesēm.
ievērojot, ka, Satversmes tiesas atbildība suverēna priekšā ir sargāt Satversmē ietvertos Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts principus un Latvijas konstitucionālo identitāti,
ierosināt Satversmes tiesā lietu par Saeimas vēlēšanu likuma 9. panta (1), kas nosaka kandidātu sarakstu iesniegšanu, atbilstību Satversmei.
Juris Putriņš, 2019. gada 26. novembrī