Latvijas valdība ir iespiesta starp divām alternatīvām prasībām. Vietējais bizness pieprasa, lūdzas, draud, lai valdība sāktu jel kādus soļus ekonomikas sildīšanai. Savukārt nežēlīgie un apņēmīgie starptautiskie aizdevēji pieprasa, draud, uzspiež latvju nelaimīgajai valdībai samazināt valsts izdevumus vai palielināt nodokļu nastu.
Jātnieks nevar vienlaikus jāt uz diviem zirgiem, ja tie traucas pretējos virzienos. Līdz ar to plaša ekonomikas sildīšana būs jāatliek līdz laikam, kad visi starptautiskie aizdevumi tiks atdoti.
Tomēr doma, ka krīzes laikā ekonomika ir jāsilda, ir pareiza. Ja nav labākas idejas, tad var īstenot ASV Federālo rezervju sistēmas (FRS) vadītāja Bena Bernankes savulaik izteikto metodi. Lai atjaunotu pieprasījumu ASV ekonomikā, pietiek iekraut maisus ar dolāru banknotēm helikopterā, un kaisīt naudu virs Ņujorkas cilvēku pārpilnajām ielām. Ļaudis, paķēruši banknotes, skries tas tērēt un preču plūsma sakustēsies, bet pieprasījuma pieaugums atdzīvinās ekonomiku. Teorētiski Benam Bernankem ir taisnība.
Ekonomiku nevar iekustināt, turot vienu miljardu eiro kredītu naudas Valsts kases kontā. Ja kaut desmitā daļa no tā starptautiskās palīdzības miljarda, kas tagad ir iesaldēts Valsts kasē, tiktu vienkārši izkaisīts no helikopteriem virs Rīgas, tad tas momentā aktivizētu Latvijas ekonomiku. Taču šādas metodes var atļauties var atļauties ASV, ka jau ir sadrukājušas dolārus bez jēgas, un papildus izkaisīts miljards neko principiāli nemainīs.
Savukārt Latvijas trekno gadu lielākie valsts naudas šķērdētāji ir aptvēruši – ja nav cita pamatojuma valstiski aplamai izšķērdībai, ir jālieto termins – mēs sildām ekonomiku. Tagad ekonomikas sildīšanas trumpis tiek vilkts laukā, lai pamatotu jebkuru trekno gadu atraugu. Jāpamato trekno gadu ideja mazpilsētās būvēt dzelzsbetona kastes ar pieckārt uzpūstām tāmēm, saucot tās par akustiskajām koncertzālēm? Mēs sildām ekonomiku! Bet paši no procentiem par pasūtījumu uzsildīsimies vēl labāk nekā ekonomika kopumā!
Taču sildīt ekonomiku, būvējot dzelzsbetona kastes mazpilsētu simfoniskajiem orķestriem, ir vēl kaitīgāka ideja par ekonomikas sildīšanas metodi, kaisot naudu no helikopteriem.
Izkaisot naudu no helikoptera, ļaudis iegādāsies to, kas tiem nepieciešams un ar naudu atbalstīs tos rūpniekus un pakalpojuma sniedzējus, kas ražo cilvēkiem nepieciešamas preces un pakalpojumus par konkurētspējīgām cenām. Turklāt visas papildu izmaksas būs tikai rēķins par helikoptera īri un rēķins par naudas drukāšanu. Tālāk nauda silda ekonomiku!
Būvējot dzelzsbetona kārbas, efekts būs daudz negatīvāks. Jā! Daļa naudas aizies ekonomikas sildīšanai. Tikai šāds sildīšanas veids nākotnē radīs pilnīgi nejēdzīgas papildu izmaksas. Dzelzsbetona kārbas un gaismas pilis būs jāapkurina un jāapsargā. Tās nākotnē nevis vairos pilsētu bagātību, bet kā parazīti atsūks pilsētu resursus, samazinot to daļu, kuru citādi varētu izmantot gan sociālām vajadzībām, gan infrastruktūras attīstībai un remontiem.
Latvijas ekonomika arī tagad ir jāsilda! Taču, ja resursu un naudas ir pārāk maz, tad ir jāatsakās no domas kaisīt naudu no helikopteriem, no idejas būvēt nevajadzīgas betona kastes.
Ja resursu ir maz, tad ekonomika ir jāsilda, tērējot naudu tajos projektos, kas dos ekonomisku atdevi un palielinās kopprodukta apjomus vai arī mazinās Latvijas uzņēmēju izmaksas, tādējādi palielinot to konkurētspēju.
Valstij ir jāatbalsta transporta maģistrāļu paplašināšana tur, kur to caurlaides spēja ir tuvu maksimumam. Ja jauns ceļš vai tunelis samazinās braucamo distanci par dažiem kilometriem, tad tas maina transporta izmaksas, un šis ir laiks atbalstīt šādus projektus. Tagad ir laiks atbalstīt enerģētikas projektus, kas dos kopprodukta pieaugumu jau pēc uzcelšanas.
Ir kritiski jāizvērtē, vai ir izdevīgi ņemt jebkurus Eiropas piedāvātos līdzekļus.
Un ne jau tos, kas paredzēti ēku būvēšanai, kas uzliek tikai to uzturēšanas slogu nākamajām paaudzēm.