SKDS februāra aptauja par sabiedrības uzticēšanos institūcijām atsedza tās institūcijas, kurām sabiedrība neuzticas visvairāk. Vislielākā sabiedrības neuzticība ir pret politiskajām partijām (mīnus 76,6%), tad seko Saeima un Ministru kabinets, bet ceturtajā vietā neuzticības reitingā ir... Latvijas komercbankas (mīnus 20,3 procenti)!!!
Latvijas komercbankas ir nevalstiskās institūcijas ar viszemāko sabiedrības uzticību. Darbaļaužu neuzticībai bankām ir vairāki cēloņi. Vispirms – banku bezatbildīgā rīcība, pirms krīzes piedullinot savus klientus uz pārāk lielu kredītu ņemšanu, kas vairāk līdzinājās naivu un ekonomiski neizglītotu cilvēku apmānīšanai, pierunājot tos labprātīgi iekāpt parādu verdzībā uz mūžu. Tas bija pirms krīzes, bet pēc krīzes dažas Latvijas komercbankas izcēlās ar pārmērīgu nežēlību, izmantojot līgumos ierakstītās soda sankcijas un izgriežot rokas nelaimīgajiem kredītņēmējiem.
Otrs cēlonis, kas rada sašutumu par komercbanku darbību, ir atbildības sadalījums. Latvijas valsts nonāca milzīgos parādos, jo bija vajadzīgi miljardi tieši komercbanku sistēmas stabilizācijai un vienas komercbankas – Parex bankas – parādu nomaksai. Par komercbanku sistēmas stabilizāciju tagad ir jāmaksā pilnīgi visiem iedzīvotājiem – gan tiem, kas piekrita alkatīgo kredītu devēju avantūrām un pagrāba nepaceļamus kredītus, gan tiem, kas vienmēr uzvedas ekonomiski atbildīgi.
Trešais cēlonis, kas rada klaju neuzticību pret komercbankām, ir komercbanku lobiju pārāk lielā ietekme uz valsts ekonomisko politiku. Galvenais likumprojektu ražotājs, kas no Neatkarīgās ir saņēmis smagu kritiku par burtiski bezkaunīgu komercbanku protekcionismu, ir Finanšu ministrija. Daudzos likumprojektos (jaunais nulles deklarāciju likumprojekts, 2. līmeņa pensiju fondu sāga u.c.) kā īlens no maisa izlien komercbanku alkatība un interese.
Kad eksperti un komentētāji tieši norādīja uz protekcionismu, tad Finanšu ministrijas vadība plātīja rokas, zvērēja, ka viss esot pilnīgi pretēji, ka komercbankas tā ienīstot Finanšu ministrijas vadošos ierēdņus, ka tie darbu šajā sektorā vairs nekad neatradīs, ka neesot nekādu, pat netiešu pierādījumu par jebkādu, pat minimālu sasaisti starp Finanšu ministriju un Latvijas Komercbanku asociāciju. Tad pēkšņi kā pērkons no skaidrām debesīm atskan ziņa, ka 11. martā Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis ievēlēts par Latvijas Komercbanku asociācijas prezidentu. Kā tad tā? Vai tiešām taisnība ir tiem, kas apgalvo, ka Mārtiņš Bičevskis līdz šim Finanšu ministrijas valsts sekretāra krēslā darbojās kā komercbanku advokāts, bet tagad vienkārši nomaina vizītkartes un izkārtni, lai no 1. maija darbotos kā banku sektora advokāts jau no Latvijas Komercbanku asociācijas prezidenta pozīcijām? Tas, ka viena no atbildīgākajām Finanšu ministrijas amatpersonām turpmāk vadīs ietekmīgākā Latvijas privātā sektora biznesa lobiju organizāciju, nemulsina nedz valdību, nedz Finanšu ministriju un pat KNAB. Kad bijušie Latvenergo vadītāji, kas tagad jau gadu gaida taisnīgu tiesu, sāka strādāt ar enerģētiku saistītos uzņēmumos, tad KNAB metās pārbaudīt iespējamos likuma pārkāpumus. Savukārt Finanšu ministrija ir citā valstī, jo Mārtiņš Bičevskis paliek ministrijā un turpina darboties kā līdz šim. Tikai šobrīd daudzajām aizdomām par komercbanku lobiju pārlieku lielo ietekmi uz Finanšu ministrijas darbu jau ir zināms pamats.
Tiek paustas aizdomas, ka valsts sekretāra ievēlēšana par Latvijas Komercbanku asociācijas prezidentu var izskatīties kā savdabīga samaksa, norēķinoties par banku sektoram sniegtajiem pakalpojumiem likumprojektu un normatīvo aktu izskatā. Šāda šaubu ēna ir nekavējoties jāpārbauda. Ir nekavējoties jāizvērtē visi banku sektoru skaroši likumprojekti un normatīvie akti, kuriem tieši un netieši roku ir pielicis Finanšu ministrijas valsts sekretārs. Neatkarīgai komisijai ir jāsniedz sabiedrībai ziņojums par visiem komercbankas ietekmējošiem dokumentiem, kurus atbalstījis Mārtiņš Bičevskis. Savukārt Latvijas Komercbanku asociācijai pašai ir jāizvērtē, vai tik ciniska rīcība uzlabos uzticību banku sektoram. Īpaši tāpēc, ka sabiedrības uzticība banku sektoram ir nepieciešama.
Mūsdienu tehnoloģijas atļauj vispār atteikties no komercbanku starpniecības norēķinos starp uzņēmumiem un privātpersonām. Tas, ka šo sistēmu joprojām kontrolē privātie īpašnieki, ir zināms atavisms, kas ir vēsturiski izveidojies. Tas varētu būt pieļaujams tik ilgi, kamēr sabiedrība uzticas komercbanku īpašniekiem. Tiklīdz sabiedrības uzticības komercbankām vairs nebūs, savstarpējos norēķinus var nodot tādas institūcijas kontrolē, kam ir liela sabiedrības uzticība.