Dombrovskis un enerģētiskā krīze

Mēdz teikt, ka no mīlestības līdz naidam ir tikai viens solis, bet nekas nav tik nepastāvīgs kā politiķa popularitāte. Šīs atziņas var ļoti tieši attiecināt uz attieksmes maiņu pret Latvijas Ministru prezidentu Valdi Dombrovski tikai dažu nedēļu laikā.

Aizvadītā gadumija izvērtās dramatiska trešdaļā Latvijas teritorijas. Ievērojamas valsts platības jau no Ziemsvētkiem bija bez elektrības.

Turklāt lielai daļai aizputināto un bez elektrības palikušo bija arī ierobežota iespēja aizbraukt prom no ieputinātajiem un bez elektrības palikušajiem novadiem. Kad sniegs ir starp celi un vidukli, bet ceļu neviens netīra, tad pat daži kilometri ar vieglo automašīnu nav pārvarami. No šķūnīšiem tika izvilktas slēpes, un dzīve tika pielāgota. Kopēju nedienu laikā ļaudis ir draudzīgi. Tie, kam ir ģenerators, aicināja ciemos, lai kopīgi uzzinātu jaunumus par notikumiem Rīgā un pasaulē. No kaimiņu ģeneratora arī bija iespēja uzlādēt mobilo telefonu akumulatorus tiem, kas citādi jau pēc dažām dienām paliktu ne tikai bez elektrības, bet arī bez sakariem.

Kādus tad jaunumus varējām uzzināt no darbinātā televizora? Traumpunktus likvidēšot, bet pie katras mājas piebraukšot ātrā palīdzība. Ja tava mašīna ir ieputināta pagalmā, bet līdz tuvākajai civilizācijai ir pa netīrītu ceļu jāslēpo 15 kilometri, tad tas skanēja kā kaut kas ar realitāti nesavietojams. Kad Valsts prezidents kautrīgi iebilda, ka jaunā sistēma nav pārdomāta, tad viņam premjera partijas biedri ieteica turēt muti, citādi nepārvēlēs uz otro termiņu. Vislielākā neizpratne gan bija par Ministru prezidentu Valdi Dombrovski, kurš sagaidīja jauno gadu Igaunijā, šampanieša korķiem plaukšķot un saucot tostus par ātrāku eiro ieviešanu, lai pat Latgales Maļinovkā latus pēc iespējas ātrāk nomaina eiro. Svarīgākas lietas par pāreju uz eiro taču nevienam Latvijā neesot. Būs eiro – būs arī dziesma!

Tikai Dombrovska eiroeiforija bija pārāk tālu no Latvijas lauku realitātes.

Ko cilvēkiem citu saprast? Dombrovskis ir aizpeldējis no realitātes. Dombrovskis pēc tautas mandāta saņemšanas ir uzkāpis uz Aigara Kalvīša grābekļa. Ja man ir labi, tad visiem ir labi. Realitāte taču ir Briselē un Vašingtonā, realitāte ir eiro kredīti vismaz miljarda lielumā, bet te kaut kādi kreņķi, kaut kādas problēmas. Un vispār! Ko tie cilvēki grib, es taču no starptautiskajiem aizdevējiem panācu tik daudz, un tas viss viņu labā!

Dombrovska atrautība no realitātes īpaši uzplauka brīdī, kad novadi aicināja ieviest īpašo stāvokli. Premjers bija pret ar visām četrām. Pagaidīsim, līdz 70% valsts teritorijas paliks bez elektrības. Tad gan uzreiz izsludināsim! Kaut kāda tur visa Latgale nav nekāda Latvija!

Pēc tā, ko varēja vērot gadumijā, vērtējot Ministru prezidenta izdarības, ir jāsecina, ka Dombrovska rīcība ir pilnīgi pretēja tam, ko no viņa gaidīja vēlētāji. Kā rīkotos ikvienas normālas valsts vai valdības vadītājs, ja notiktu tādas pašas problēma un liela daļa valsts teritorijas paliktu bez elektrības un bez pārvietošanās iespējām?

Kā bija jārīkojās Dombrovskim 31. decembrī?

Viņam bija jābrauc uz kādu no Rēzeknes novada sādžām, līdzi paņemot kā dāvanas tranzistorus un kabatas baterijas, un jāsagaida jaunais gads kādā no ciemiem, kurš ir palicis bez elektrības. Jāsagaida jaunais gads kopā ar tiem, kas to sagaidīja ar svecēm, un bez desmit minūtēm divpadsmitos no mobilā jāiezvanās TV un tiešraidēs, apsveicot visus jaunajā gadā un aicinot solidarizēties ar tiem, kam tagad nav viegli. Grūtā brīdi premjeram bija jābūt kopā ar tautu. Tikai Tallinas šampanietis Dombrovskim bija svarīgāks par Latgales sādžām un Vidzemes viensētām.

Dombrovska dīvainā uzvedība laikā, kad bija jāizsludina īpašais stāvoklis, vēl tikai pastiprināja diagnozi par Kalvīša sindromu. Dombrovskis varbūt ir labs finansists, kurš izcili spēj darboties ar matemātiskiem aprēķiniem. Dombrovskis ir nosvērts un mierīgs, kad viņu aizskar politiskie pretinieki, bet ir pamatotas šaubas par Dombrovska spēju vadīt valsti grūtā laikā. Ja Ministru prezidenta uzdevumi kaut nedaudz atšķirsies no Valūtas fonda nospraustās darba kārtības, ja radīsies nestandarta situācijas un būs jāpieņem strauji un izšķirīgi lēmumi, tad mums ir vajadzīgs cits premjers.

Viedokļi

Pēcpusdienās mašīnā pie stūres sēžos tad, kad Latvijas radio 1 ir "starpbrīdis", un es vairākas reizes nedēļā sastrēgumā vai mājupceļā klausos Tomu Grēviņu vai Elvi Jansonu. Elvi es itin labi pazīstu, mēs mēdzam runāties "Tu" formā, un šis pastāsts ir veltīts tieši viņa izteikumam "starpbrīdī". Brīdī, kad viņš savu repliku pauda, es jau gribēju ķerties pie telefona, lai radio skaļi iebilstu par Elvja izteikumu; Elvja personīgais telefona numurs man ir, bet diezin vai viņš ētera laikā telefona klausuli celtu. Nolēmu uzrakstīt šo pastātu; pirmdienas rītā publicēt, zinot, ka Elvim pirmdien nāksies meklēt interesantas ziņas interneta dzīlēs, tad nu es viņam un radioklausītājiem uzreiz varu piedāvāt lasāmvielu.

Svarīgākais