Baltkrievijas vēlēšanas un Latvija

 

Baltkrievijas prezidenta vēlēšanas noslēdzās ar iespaidīgām nekārtībām Minskas centrā un tikpat iespaidīgu Baltkrievijas policijas rīcību, neitralizējot nekārtības.

Vispirms – par ļaužu noskaņojumu pirms vēlēšanām. Šā gada septembrī kopā ar citiem Latvijas žurnālistiem man iznāca apceļot Baltkrievijas ziemeļu un rietumu daļu. Ikvienam žurnālistam bija iespēja doties ielās, runāt ar cilvēkiem uz ielas un veikalos. Valodas zināšanas man ļāva neatzīstoties, ka esmu ārvalstu žurnālists, vienkārši tāpat piedalīties čalās par dzīvi un vērtībām.

Ļaudis, kas dzīvo tālu no Baltkrievijas galvaspilsētas Minskas, neprāto par demokrātiju tādās kategorijās, kādās savas domas vērpj Sorosa fonda projektu dalībnieki. Vienkārši ļaudis uzskata, ka vislabākā ir tā iekārta, kurā darba cilvēkam dzīvot ir drošāk, mierīgāk un bagātāk.

Radi dzīvo abpus robežas. Novopolockā teju vai katrs otrais ir bijis ciemos Latgalē. Ļaudis komunicējas ar Latvijas radiem un zina, cik liels ir bezdarbs un kādas ir apkures cenas Daugavpilī un Rēzeknē.

Ja vēl pirms 2008. gada krīzes bija zināma šaubu ēna par to, vai Lukašenko ved valsti pareizajā virzienā, tad krīze prezidenta kursam sniedza daudz lielāku atbalstu nekā visas Baltkrievijas ideoloģijas nodaļas kopā. Salīdzinot ar to, kā krīze izpaudās Ukrainā, Krievijas rūpnieciskajos centros vai Latgalē, Baltkrievija bija drošs patvērums no krīzes. 2010. gada rudenī pensionāri un vienkāršie darba cilvēki vairs nešaubījās par to, kam uzticēt prezidenta grožus nākamajam termiņam.

Lukašenko šogad nebija nekādas vajadzības kaut ko falsificēt. Atbalsts viņam bija par pakāpi lielāks nekā jebkuram vislabākajam opozīcijas līderim. Cita starpā, tieši to netieši atzina tā opozīcijas daļa, kas 19. decembra naktī pulcējās iepretim Baltkrievijas parlamenta ēkai un kā galveno protesta lozungu skandēja: "Vēlēšanām jānotiek bez Lukašenko." Ja vēlēšanas notiktu bez Lukašenko, tad opozīcijai būtu kaut kādas cerības, bet ar Lukašenko nekādas, pat tad, ja balsis skaitītu bezkaislīgi automāti vai absolūti neitrāli novērotāji.

Tāpēc arī, vērtējot vēlēšanas, liela daļa novērotāju neapstrīd balsošanas iznākumu. Diskusijas ir par to, vai opozīcijas kandidātiem bija līdzvērtīga pieeja masu informācijas līdzekļiem. Taču tieši ar tādu pašu sūdzību par Latvijas 10. Saeimas vēlēšanām nāca klajā mūsu kristīgie demokrāti, kas ļoti precīzi norādīja, ka Latvijā priekšvēlēšanu laikā mazajām partijām tika liegta vienlīdzīga pieeja TV, radio un presei.

Otrs secinājums, kas jāizdara, novērtējot pēdējās divdesmitgades notikumus Vidusāzijā un Austrumeiropā, autoritāri pārvaldes modeļi nevar atļauties nodarboties ar politiku, kuru noraida sabiedrības vairākums. Tāda demokrātija kā Latvijā var vienkārši atļauties ignorēt sabiedrības vairākuma intereses. Var krīzes smagumu pārcelt no banku īpašnieku pleciem uz daudzbērnu ģimeņu makiem. Var dažiem baņķieriem ļaut nozagt simtiem miljonu, nesaņemot par to nekādu sodu. Var maksāt tiesnešiem tikpat lielas algas kā finanšu brokeriem pirms krīzes. Var! Var uz bērnu pabalstu neattiecināt tiesiskās paļāvības principu. Var atbrīvot no atbildības par noziegumiem un valsts izzagšanu visus savējos. Var!

Autoritāri pārvaldes modeļi to nevar atļauties! Tiklīdz autoritāri pārvaldes modeļi sāk atļauties uzvesties kā Latvijas demokrātijā, tad ļaudis tos aizmēž. Tas jau divreiz ir noticis Kirgīzijā. Autoritāras sistēmas ir daudz jutīgākas pret sabiedrības vairākuma simpātiju iegūšanu nekā Latvijas tipa demokrātijas. Ja sabiedrības vairākums pieprasa, lai demonstrācijas nepāraugtu masu nemieros (līdzīgi kā pagājušajā nedēļā Maskavas futbola fanātu mītiņi pārauga grautiņos), tad autoritārai sistēmai ir nekavējoties jānodrošina kārtības ievērošana. Vārga demokrātija (kā Ukrainā) varēja atļauties valsts galvaspilsētas (Kijevas) centru pārvērst par telšu pilsētiņu un mītiņotāju placi daudzu gadu garumā.

Tas pats attiecas uz Aleksandru Lukašenko. Lai valsts sistēma būtu stipra, viņam ir jārīkojas atbilstoši sabiedrības vairākuma noskaņojumam. Uz vietas nearestēt vandaļus, kas dauza logus Latvijas Saeimas ēkai, ir tikai Latvijas demokrātijas privilēģija (2008. gada 13. janvāris). Baltkrievijas sabiedrības vairākums vienkārši nesapratīs, kā valsts vara drīkst ļaut publiski un ciniski neievērot likumu.

Ja vandaļi sit logus parlamenta ēkai, tad policijai šādas nekārtības ir jānovērš un ir vienalga, kur policija kārtīgi veic savu darbu – Latvijā, ASV vai Baltkrievijā.

Tomēr, no otras puses, scenārijs priekšvēlēšanu dumpjiem Belgradā, Kijevā un tagad arī Minskā bija tik līdzīgs, ka ir jaušama viena režisora rokraksts. Savukārt konkrētās provocējošās darbības pie Baltkrievijas parlamenta ēkas pārāk uzkrītoši atgādināja to, kā aizsākās 2008. gada 13. janvāra nemieri Rīgā. Var jautāt vismaz par kopēju mācību grāmatu (vai instrukciju) tiem, kas centās nemierus izprovocēt. No pūļa, kas sākumā ir mierīgs, izdalās jaunu vīriešu grupa ar aizklātām sejām, kuri ar akmeņiem sāk dauzīt parlamenta ēkas logus. Kad policija tos padzen, dauzoņas pēc 20 minūtēm no jauna pārgrupējas un sāk atkal. Pūlis savukārt no redzētā tiek uzkurināts un iesaistās nekārtībās.

Lai kā arī būtu, vēlētāji dāvāja uzticību Aleksandram Lukašenko, bet Baltkrievijas prezidents parādīja, ka Minskā nekādas oranžās revolūcijas netiks pieļautas. Savukārt Latvijai Baltkrievija ir kaimiņvalsts, un mums ir ne tikai kopēja robeža, bet viena elektroenerģētikas sistēma, un mēs esam abpusēji atkarīgi. Baltkrievijas ekonomikai ir nepieciešamas mūsu ostas, bet mums baltkrievu kravas. Latviju ar Baltkrieviju vieno ciešas kultūras un vēsturiskās saites.

Latvijai ir vienkārši jāpieņem, ka ikviena tauta var izvēlēties savu attīstības ceļu. Savukārt mums ir jābūt patiesiem pret sevi. Latvijas izvēlētais pārvaldes modelis nav tāds ideāls, kuru varētu uzspiest citām tautām. Pirms sākt pamācīt citus, Latvijas valdībai ir pašai jārada tāda valsts pārvaldes sistēma, kurā ikviens cilvēks justos droši un būtu pārliecināts par savu nākotni šajā zemē, kurā valdība darbotos sabiedrības labā visu laiku, nevis reizi četros gados, īsajā priekšvēlēšanu periodā.