Iepriekšējo Saeimas vēlēšanu laikā bija kandidāte (līdere), kas uz jebkuru jautājumu, kā tiks risināta viena vai otra problēma, laipni atbildēja: ja ievēlēs viņu, tad tālāk "viss notiks kā upe plūst". Finālā šī partija nepārvarēja vēlētāju balsu barjeru. Tagad partiju līderi vairs tā nesaka, bet sola un piesola atrast valsts ienākumus pat jomās, kurās tas nav iespējams. Uz populistisku retoriku pārgājuši pat līderi, par kuriem nevarētu domāt, ka viņi nesaprot ekonomiskos procesus.
25. augustā LNT Zemgales līderu diskusijā Andris Šķēle atrada atbildi, kur atrast trūkstošo naudu valsts budžeta deficītam. Ja 3 miljardus lielo pelēko sektoru izdotos aplikt kaut vai ar 10% nodokli, tad tie būtu 300 miljoni ieņēmumu. Elementāra matemātika. Tikai, kāpēc Tautas partija tik elementāru nodokļu iekasēšanas veidu nerealizēja tad, kad tā bija pie varas, un tad, kad ilgstoši valdību vadīja pats Andris Šķēle?
Lielu resursu valsts ieņēmumiem no pelēkās ekonomikas savulaik saskatīja Einars Repše, kas solīja miljardus, bet ticis pie Ministru prezidenta vai finanšu ministra amata, trulā bezspēcībā vēroja, kā ekonomikas pelēkais sektors turpina pieaugt.
Vispirms par lielu maldu. Apgalvojumi, ka pelēkās ekonomikas darboņi vispār nemaksā nekādus nodokļus, ir aplami. Teikt, ka pelēkās ekonomikas apgrozījums Latvijā gadā ir 3 miljardi latu, nenozīmē, ka visa šī summa ir brīva no jebkādiem nodokļiem. Visi, kas darbojas pelēkajā sektorā, maksā tos nodokļus, no kuriem tikpat kā nav iespējams izvairīties. Pieņemsim, ka kāds strādā bez papīriem un saņem uz rokas 200 latus. Ja visa šī nauda tiek iztērēta, samaksājot komunālos maksājumus, elektrības, telefona vai mobilā rēķinus, un notērēta, pērkot pārtiku un drēbes supermārketā. Ja visi uz rokas saņemtie divi simti tiek iztērēti par patēriņu, tad var lēst, ka no 200 latiem 35 lati tiek samaksāti un nonāk Valsts kasē kā pievienotās vērtības nodoklis (PVN).
Pelēkais sektors pievienotās vērtības nodokli maksā kā gala patērētājs. Juridiskas personas, kas strādā legālajā biznesā, nemaksā pilnu PVN. Maksāt pilnu PVN ir gala patērētāju pienākums. Nelegāls vai nereģistrēts uzņēmums nevar no VID pieprasīt PVN pārmaksas ieskaitīšanu uzņēmuma kontā.
Tātad, ja taisnība, ka pelēkās ekonomikas gada apjoms ir 3 miljardi latu, tad pelēkās ekonomikas pienesums valsts budžetā, maksājot PVN kā gala patērētājiem, ir aptuveni 500 miljoni latu. Ja pelēkā ekonomika palielina savu apjomu, tad pieaugs arī pelēkās ekonomikas devums valsts budžetā. 15% no visa pieauguma pelēkās ekonomikas sektorā parādīsies kā PVN pieaugums. Pelēkās ekonomikas pakalpojumu sniedzējs vai ražotājs, kas nenodarbojas ar PVN izkrāpšanas shēmām, ir liels un svarīgs PVN un akcīzes nodokļu tiešais maksātājs. Šādam uzņēmumam, pārejot uz legālo sfēru, tā devums valsts budžetā var pat samazināties, jo tas vairs nemaksās PVN kā gala lietotājs. Apgalvot, ka pelēkās ekonomikas uzņēmumi ir pilnīgi brīvi no visiem nodokļiem, nozīmē neizprast ekonomikas norises vai apzināti muļķot vēlētājus.
No IKP un dzīves kvalitātes viedokļa pelēkā ekonomika dod tādu pašu efektu kā legālā. Protams, pelēkā ekonomika nemaksā visus nodokļus un ir elastīgāka konkurencē, salīdzinot ar legālo. Tas ir slikti. Tikai Latvija nepaliks bagātāka, iznīcinot pelēko ekonomiku. Tieši otrādi, ja pelēkās ekonomikas nebūtu, mēs visi kļūtu par 40% nabagāki, bet valsts budžetā būtu par 500 miljoniem latu mazāki ienākumi un Latvijā būtu 400 000 bezdarbnieku.
Pelēko ekonomiku nevar legalizēt, piespiežot šīs jomas ļaudīm maksāt visus nodokļus. Pelēkā ekonomika ir legalizējama, ar likumiem nostiprinot jau izveidojušās paražas un tradīcijas. Pelēkā ekonomika ir legalizējama, nosakot saprātīgu licences maksājumu lielumu. Noteikt licences maksu 30 latus mēnesī ogotājam, kuram pēc transporta izdevumiem no pārdotajām ogām sanāks 50 lati mēnesī, ir ņirgāšanās par ekonomikas likumiem un pelēkās ekonomikas apkarošanas sabotāža. Saprātīgs lielums būt 5 latu licence mēnesī katram, kas vēlas pārdot savas ogas vai sēnes, un tas būtu iekasējams tirdzniecības vietā.
Latvijai nav jāizgudro jauns velosipēds. Latvijai ir vienkārši jānosaka tikpat elementāra nodokļu nomaksa un elementāra grāmatvedība kā citās valstīs. Tas arī būs atbalsts mazajam biznesam. Pelēkais bizness ir jālegalizē nevis ar represijām, bet ar jau esošo tradīciju ietērpšanu likumu formā.