Pagājušās nedēļas sākumā LNT šovā par dzirdamību Latvijā viens kardiologs kopā ar ļoti kreatīvu reklāmguru, piepalīdzot vēl citu profesiju pārstāvjiem, diskutēja par Latvijas lauksaimniecības problēmām.
Publikai tika parādīts asarains sižets par zemnieci, kas ņēma kredītu kūtij, dzesētājam, 70 govīm un vēl tika pie ES atbalsta, bet, kad piena cena nokritās zem 15 santīmiem litrā, viss pasākums bankrotēja. Lopus aizveda leišu uzpircēji, bet banka paņēma visu ieķīlāto. Intervijas fonā tika kurinātas no mājas iznestas mēbeles. Tagad zemnieces bērni vairs nav patrioti un turpmāk nesvinēs 18. novembri, jo pie visa finansiālā kraha ir vainīga Latvijas valsts un prezidente, kas solīja, ka valsts rullēs.
Kad diskusijas dalībniece žurnāliste Iveta Tomsone kautrīgi aizrādīja, ka ar varu neviens kredītus nespieda, ka, pirms ņemt kredītu, ir jārēķina, ka bija jāsaprot – tik augstas piena iepirkuma cenas nebūs mūžīgi, utt., visi Latvijai labu vēlošie metās knābt pretī, ka tieši valsts par visu ir atbildīga.
Vispirms par tirgus ekonomiku. Akciju sabiedrības Dzintars īpašnieks Iļja Gerčikovs savā tikko iznākušajā grāmatā Būt kopsolī ar laiku (Lietišķās informācijas dienests, 2010) ļoti tēlaini salīdzina padomju laikus ar šodienu: "Varu teikt, ka, neraugoties uz daudzo partijas "orgānu" spiedienu no visām pusēm, man nebija tāda stresa, kāds ir tagad, kad es nezinu, ko nesīs katra jauna diena, kā nodrošināt algas darbiniekiem, kas jauns atkal tiks izdomāts nodokļu jomā. Atklāti sakot, toreiz mēs visi jutāmies daudz komfortablāk." (79. lpp.)
Ja valdība par vienīgo ekonomikas virzītāju izvēlējās tirgus ekonomiku, tad ikvienam, gan kapitālistam, gan darba ņēmējam, gan zemniekam, ir jādzīvo vidē, kad tu "nezini, ko nesīs katra jauna diena".
Ja Latvijas ļaudīm vairāk nav vēlēšanās dzīvot tādā vidē, ir daļēji jāievieš ekonomikas regulēšana un plānošana, ir jāveido valsts ekonomiskā politika. Tad būs pamats stabilitātei. Ja valstī tiek deklarēts, ka visu nosaka tikai privātā un starptautiskā kapitāla intereses, tā ir dzīve uz pulvera mucas.
Tālāk par valsti. Valsts tie esam mēs visi. Tikai tagad ļoti daudzi, kas izzaga šo valsti tukšu, vēlas, lai vārdi "valdošā kliķe", "valdība" izplēnētu un atbildība par pēdējiem 20 gadiem gultos uz abstraktu valsti. Vainīga ir valsts, nevis tie politiskie klauni, kas 20 gadus izņirgājās par Latviju, padarot patriotismu par prihvatizatoru vīģes lapu, ar ko piesegt savas netītās mahinācijas.
Ir konkrēta cilvēku grupa, kam ir jāuzņemas tieša un nepārprotama atbildība. Vispirms tā ir valdība. Ikvienas valdības galvenais uzdevums ir aizstāvēt savus pilsoņus. Tāpēc tauta ar Saeimas starpniecību nodod lielu varu valdībai. Tikai Latvijas valdība pēdējā desmitgadē vairāk neaizstāvēja savus iedzīvotājus. Valdība ļāva, piemēram, bankām (un ne tikai tām) ievilkt Latvijas iedzīvotājus finanšu avantūrās. Valdība neaizliedza bankām apmuļķot neizglītotus un tirgus ekonomiku neizprotošus cilvēkus. Valdība (arī Latvijas Banka) varēja panākt, ka kredīti tiek ierobežoti. Valdība varēja panākt, ka jau 2004. gadā bankām katrā kredīta piedāvājumā bija skaitliski jāparāda pilnīgi visas izmaksas nākotnē. Visas! 2005. gadā es, šķirstot Lielbritānijā publicētās reklāmas par kredītu (kredītkaršu) piedāvājumiem, biju patiesi pārsteigts, ka pat vienkāršas kredītkartes reklāmā bija pievienotas pāris lappuses teksta par visām nākotnes izmaksām un par to, cik lielas ir nākotnes izdevumu summas. Lielbritānijas valdība bija noteikusi, ka bankām ar šādu informāciju ir jāpapildina katra kredīta vai kredītkaršu reklāma. Latvijā valdība nepildīja savus pienākumus pret pilsoņiem, bet 20 gadus, visu neatkarības laiku, visādi izdabāja finanšu sektoram. Zināma morāla atbildība ir arī tiem banku algotņiem, kas sacerēja reklāmas, lai apmuļķotu pēc iespējas vairāk kredītņēmēju un ievilktu tos parādu verdzībā.
Ir arī trešā atbildīgo grupa. Tā ir ikviena Latvijas iedzīvotāja atbildība par sevi. Nevienam nav un nekad nav bijis pienākums ticēt visam, ko Latvijas valdība vai Valsts prezidente solīja vai apgalvoja. Nevienam nav bijis pienākums ticēt banku reklāmām.
Atbildība ir jāsadala. Bez valdības un banku atbildības ir arī pašu cilvēku atbildība. Kredītus varēja arī neņemt. Varēja savas saimniecības attīstības tempus samērot ar savām iespējām.
Tātad atbildību lielos vilcienos var sadalīt trīs daļās – valdības, pašu cilvēku un banku sektora atbildībā. Lielā mērā jaunais Maksātnespējas likums, lai gan vēl ne pārāk veiksmīgā formā, sāk līdzsvarot atbildību un beidzot formāli atceļ parādu verdzību Latvijā.