Viena paaudze bez Latvijas vēstures. Tā var raksturot pēdējos divdesmit gadus Latvijā. Tas bija laiks, kad valdības sastāvā tikpat kā vienmēr bija partijas, kas sevi nekaunas dēvēt par nacionālām un latviskām, bet Latvijas vēsture skolās tā arī nav ieviesta kā konkrēts mācību priekšmets.
Pirms vairākiem gadiem man sanāca kopā ar ģimeni apceļot Norvēģijas ziemeļus – Lofotu salas, Hammerfestu, Nordkapu u.c. Norvēģijas ziemeļos iepirkšanās ir jāplāno laikus. Ir vietas, kur tuvākais veikals ir pārsimts kilometru attālumā, bet daudzus veikalus slēdz ciet pulksten 16. Kādu pirmdienu, kad mums vairs nebija nekādu pārtikas krājumu, iebraucām nelielā pilsētā, lai kaut ko iegādātos, bet pilnīgi visi veikali un pat benzīna uzpildes stacija bija slēgti. Nestrādāja nekas. Es jautāju vietējiem, kas par lietu, un kāda norvēģiete ar bērnu ratiņos laipni paskaidroja: "Ziniet, šodien ir valsts svētki. Mēs kaut ko svinam, bet ko, es neatceros."
Kaut kas līdzīgs man gadījās Ēģiptē, kad kāds izglītots ēģiptietis man jautāja: "Vai jūs gadījumā nezināt, ko mēs (Ēģiptē) svinam 1. maijā?" (1. maijs Ēģiptē ir valsts svētki).
Latvija vairs neatpaliek no Norvēģijas un Ēģiptes. Pat to, kas tiek svinēts 11. novembrī, zina tikai vecā paaudze. Savukārt uz jautājumu, ko Latvija atzīmē 5. decembrī, no 60 studentu lielas auditorijas pareizo atbildi zināja tikai viena meitene (pareizā atbilde: Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena). Savukārt pat šī studente nevarēja atbildēt uz jautājumu, kāpēc genocīda upuru piemiņas diena tiek pieminēta tieši 5. decembrī. Par 4. jūlija karogiem Rīgā jaunieši bija pārliecināti, ka šādi Latvija atzīmē ASV neatkarības dienu. Sēru lentītes jauniešus nemulsināja, jo "Neatkarības karā ASV bija daudz upuru". 4. jūlijs tikai retajam saistās ar Rīgas ebreju traģēdiju 1941. gadā.
Manuprāt, šāds valstiskais analfabētisms ir daļa no valsts politikas nemācīt skolās Latvijas vēsturi, jo skola faktiski ir galvenais (un lielākai daļai vienīgais) brīdis, kad iegūt zināšanas par Latvijas pagātni visai dzīvei.
Manuprāt, galvenais, kas kavēja ieviest Latvijas vēsturi skolā, bija tas, ka mūsdienu vēsture nevar būt tikai pliku faktu un notikumu uzskaitījums, tos nevērtējot. Skolu vēsturei ir jādod arī faktu un notikumu vērtējums. Savukārt, lai dotu vērtējumu, ir jābūt atskaites (vērtību) sistēmai. Lai saprastu, kādai vajadzētu izskatīties Latvijas vēsturei, aplūkosim piemēru, kā izskatās valsts vēstures mācība valstī, kas bija Krievijas impērijā un PSRS ar līdzīgu likteni.
Aplūkosim Kazahstānas jaunāko laiku vēsturi 9. klasei (profesora B. Ajagana redakcija, Almati 2005. gads).
Kazahstānas jaunāko laiku vēsture noslēdz Kazahstānas vēstures priekšmetu no senākajiem laikiem līdz mūsdienām.
Kazahstānas vēsture tiek aplūkota pēc viegli saprotamas atskaites sistēmas. Svarīgākie vēsturiskie notikumi tiek aplūkoti no skatpunkta, kā tie ietekmēja kazahu valstiskuma izveidi un nostiprināšanos, kazahu skaitlisko pieaugumu un kazahu tautas kultūras, izglītības un ekonomisko iespēju pieaugumu.
Viss ir ļoti vienkārši. Vēsturisks notikums, kas sekmēja kazahu skaita pieaugumu, tiek traktēts kā pozitīvs. Vēsturiski notikumi, kuru rezultātā notika ievērojama iedzīvotāju skaita samazināšanās un tika iznīcināta kazahu nācijas izglītotākā daļa, traktēti kā negatīvi, kā traģiska lappuse kazahu tautas vēsturē.
Kazahstānas vēsture ir izveidota, balstoties uz kazahu nācijas interesēm.
Tā, piemēram, Krievijas cars Nikolajs II, no kazahu interesēm raugoties, nav moceklis, kā tas tiek traktēts Krievijas vēsturē, bet kolonizators, uz kura rokām gulstas visas kazahu asaras un asinis par 1916. gada Turgajas sacelšanās nežēlīgo apspiešanu. 1916. gada vasarā Nikolajs II parakstīja dekrētu, ar kuru pilnīgi visi kazahu vīrieši vecumā no 19 līdz 43 gadiem tika iesaukti darba dienestā un nosūtīti tūkstošiem kilometru tālu uz piefrontes joslu.
Stepe laikā, kad ganāmpulki bija jāpārdzen no vasaras uz ziemas mītnēm, palika bez vīriešiem. Rezultāts bija 1916.–1917. gada Turgajas sacelšanās, un cara valdībai bija jāatsauc regulāras armijas daļas no frontes, lai apspiestu sacēlušos novadus. Asinspirts pret kazahiem noslēdzās tikai neilgi pirms 1917. gada februāra revolūcijas. Kazahiem Krievijas pēdējais imperators ir asinīm aptraipīts kolonizators.
Turgajas sacelšanās skolu mācību grāmatās Kazahstānā tiek definēta kā nacionālās atbrīvošanas cīņa (12. lpp.).
Pavisam citi rēķini kazahiem ir ar padomju varu. No vienas puses, padomju vara palīdzēja kazahiem atjaunot savu valstiskumu un principā vienā teritoriālā veidojumā (republikā) apvienot lielāko daļu kazahu zemju.
Liels sasniegums ir padomju varas politika veicināt izglītību (20. gadsimta sākumā tikai vienam simtam kazahu bija augstākā izglītība, 79. lpp.).
1930.–1932. gada piespiedu kolektivizācija un tai sekojošais bads Kazahstānā tiek apzīmēts ar terminu genocīds (132. lpp.).
Padomju ekonomiskā politika attiecībā pret Kazahstānu līdz 1941. gadam tiek dēvēta kā neokoloniālisms (116. lpp.). Kazahu nacionālās inteliģences iznīcināšana 1930.–1938. gadā tiek apzīmēta kā noziegums.
Neskarto zemju apgūšana 1954.–1959. gadā tiek aplūkota gan kā pozitīva (Kazahstāna pēc šīm pārmaiņām spēj apgādāt sevi ar graudaugiem un tos eksportēt), gan kā negatīva, jo deva pamatu kazahu asimilācijai un pārkrievošanai, utt.
Manuprāt, veidojot Latvijas vēsturi skolu programmām, ir jāveido līdzīga koncepcija. Vēsturiskie notikumi ir jāanalizē no skatpunkta, kā tie veicināja latviešu valstiskumu un vai tie veicināja latviešu skaitlisko pieaugumu, un kā notikumi ir veicinājuši Latvijas kultūras, izglītības un ekonomikas līmeņa pieaugumu.
Varbūt, mainoties varai pēc vēlēšanām, Latvija iegūs tādu politiķu sastāvu, kas ieviesīs Latvijas vēsturi skolu programmās.