Klāt ir brīdis, kad vidusskolu absolventi sāk iesniegt dokumentus augstskolā, un kā katru gadu pie Latvijas Universitātes vai pie Tehniskās universitātes izveidojas garu garās vidusskolas absolventu rindas, kuras tad steidz iemūžināt prese un filmē televīzijas.
Ir bezjēdzīgi gadu no gada atkārtot, ka nav nekādas nozīmes, kādā secībā dokumenti tiek iesniegti. Jaunieši traucas reģistrēties pašā pirmajā dokumentu pieņemšanas dienā arī tāpēc, ka tad, pēc mēneša pārtraukuma, var satikt lielu daļu klases un skolas biedru. Rinda pie augstskolas kļūst par diskusiju platformu, par informācijas apmaiņas vietu, kur var uzzināt baumas un jaunumus, kur notiek viedokļu apmaiņa un kur var apmainīties pieredzē ar stratēģijām, kā pareizi pieteikties uz budžeta vietām, kā aizpildīt anketas, lai rezultāts būtu vislabākais, utt.
Lielās rindas uz universitātēm liecina, ka augstākā izglītība Latvijā ir vērtība un kāri pēc labas izglītības nemazina nedz krīze, nedz ekonomiskās problēmas. Tomēr satrauc, ka Latvijā joprojām galvenā jauniešu interese ir par humanitāras ievirzes specialitātēm.
Tiesa, ir arī pilnīgi veltīgi cerēt, ka valdības izteiktie aicinājumi studēt dabaszinātnes un inženierzinātnes momentā iedarbosies. Nevis valdības aicinājumi nosaka vecāku un vidusskolēnu izvēli, bet elementāri un pragmatiski apsvērumi.
Jēga tērēt laiku un līdzekļus, lai iegūtu augstskolas diplomu, ir tikai tad, ja tas ļaus cerēt uz lielāku algu un ienākumiem. Pirms izvēlēties, kur studēt, aplūkosim, kā sadalās ienākumi faktiski no jebkuras rūpniecības preces pārdošanas. Tikko jau bija klaigāšana, ka Rīgā tekstilizstrādājumus pārdod ar 800% uzcenojumu. Šādi uzcenojumi nav tikai drēbēm, faktiski tas skar jebkuru rūpniecības preci. Prece tiek saražota Ķīnā, bet, kad to iegādājas Eiropā vai Amerikā, tai tiek pievienoti 90–95% no vērtības. T krekls, kas Šanhajā vairumā maksā 50 eirocentus, Briseles vai Rīgas veikalā jau maksās vismaz 5 eiro.
Šie 5 eiro sadalās sekojoši: 50 eirocentus saņems ražotājs, 1 eiro saņems valsts PVN formā, bet 3,5 eiro saņems starpnieki, juristi, bankas, kas finansē tirdzniecību, mazumtirgotāji un vairumtirgotāji.
Ko tas nozīmē? Tie, kas izvēlēsies ražošanu un gatavosies kļūt par inženieri un ražotāju, var pretendēt tikai uz 5–10% no preces pārdošanas ienākumiem. Tie, kas izvēlēsies valsts pārvaldi, jau dalīs krietni lielākus ienākumus, bet 70% visu ienākumu nonāks finanšu un pārpircēju rokās. Secinājumi par nākotnes profesiju ir vienkārši. Ja mērķis ir labi pelnīt, tad turies pa gabalu no ražošanas. Izvēlies tikt valsts pārvaldē vai tikt pie tiem, kas saņem 70% no visas preču cenas – pie starpniekiem, juristiem, ekonomistiem un menedžeriem.
Šāda cenas struktūra ir realitāte, un šāds ienākumu sadalījums nemotivē jauniešus (un vecākus) doties studēt dabaszinātnes un inženierzinātnes. Lozungi un aicinājumi nelīdzēs. Kamēr atslēga uz bagātību būs tikt par starpnieku, tikmēr nezudīs pieprasījums pēc juristu, ekonomistu un citu neražojošo profesiju diplomiem.
Tomēr tā nav vienīgā problēma. Nākamos inženierus ir jāsāk gatavot jau pirmajā klasē. Ja visas sākumskolas, pamatskolas un vidusskolas būs ar humanitāru ievirzi, tad ir veltīgi gaidīt, kad visi kā viens metīsies studēt augstāko matemātiku un materiālu pretestību.
Ja valsts vēlas, lai skolēni izvēlētos dabaszinātnes un tehniskās specialitātes, jau sākumskolā un pamatskolā ir jāsāk attiecīgo priekšmetu apguve. Jaunums, ka tagad jau no pirmās klases sāks mācīt angļu valodu, nozīmē, ka Latvijas vidusskolas gatavos nevis darbiniekus nākamajām latvju nokijām, bet – tā ir kapitulācija, un jau no pirmās klases tiks gatavots darbaspēks citām valstīm. Ja skolas sistēma ir balstīta tikai uz valodu un humanitāru priekšmetu apguvi, tad pat tie, kam ir spējas ķīmijā, fizikā, par to var neuzzināt un neziņā pēc vidusskolas doties studēt psiholoģiju, lai pēc diploma saņemšanas brauktu lasīt sēnes uz Īriju. Lai Latvija atklātu savus talantus, ir jābūt iespējām tos atklāt. Ir jābūt jau agrīnā skolas laika posmā mācību sistēmai, kas ļaus attīstīties tiem, kam ir dotības uz zinātni un tehniku. Ja valsts vēlas radīt konkurētspējīgu ekonomiku, tad tas ir vairāku līmeņu darbs, kas sākas no pamatskolas.
Pagaidām Latvijas izglītības sistēma tērē naudu, lai sagatavotu darbiniekus citām ES valstīm, un visi aicinājumi veikt reformas tā arī palikuši uz papīra.