1. un 2. jūlijā Astanā norisinājās Āzijas Davosa – Trešais Astanas ekonomiskais forums. Par šā foruma līmeni zināmu priekšstatu sniedz ziņotāju kvalifikācija. No pēdējās desmitgades Nobela prēmijas saņēmējiem ekonomikā forumā uzstājās trīs prēmiju ieguvuši ekonomisti.
Viens no foruma uzdevumiem bija izvērtēt starptautisko pieredzi, pārvarot globālo krīzi. Globālā krīze skāra faktiski visas pasaules valstis, un tagad ir zināms patiesības mirklis, lai izvērtētu valdību un valstu rīcību.
Viena no tradicionālajām formām, kā valdības reaģēja uz krīzi, bija nepieredzēta mēroga valsts līdzekļu ieplūdināšana privātajās bankās (bailouts), ja tika atzīts, ka bankas ir sistēmveidojošas. Tieši tā notika Latvijā. Sanāca pāris guru un nosprieda, ka Parex banka ir sistēmveidojoša, un iegāza bankas melnajā caurumā miljardu latu.
Savukārt daļa valstu atteicās no šādas politikas. Tagad var apkopot dažādu valstu pieredzi. Banku caurumu aizbāšana ar nekontrolētu nodokļu maksātāju naudas plūsmu var būt ir devusi īslaicīgus ieguvumus, bet tā rada ļoti sliktu efektu ilgtermiņā. Tā uzskata 2005. gada Nobela prēmijas ekonomikā saņēmējs Bobs Aumans no Jeruzālemes Ebreju universitātes. Ilgtermiņā šāda politika var radīt loti smagas sekas gan ekonomikai, gan biznesa klimatam. Tradicionālā biznesa pieeja ir vienkārša – uzņēmējs izvēlas riska lielumu, un, ja risks bija pamatots, viņš saņem ieguvumu peļņas veidā; ja risks bija pārāk liels vai nepamatots, tad uzņēmējs tiek sodīts, jo peļņas vietā viņam ir zaudējumi. Banku glābšana, iepumpējot tajās miljardiem dolāru, sagrauj klasiskos biznesa principus, uzskata Bobs Aumans. Banku īpašnieki turpmāk var riskēt un neuztraukties par riska samērojamību. Ja risks attaisnosies, tad banku vadība ar īpašniekiem dalīs peļņu, bet, ja risks neattaisnosies, tad nav par ko uztraukties – visus zaudējumus samaksās valsts – nodokļu maksātāji. Nobela prēmija laureāta secinājumi ir, ka valstīm ir jāatsakās no prakses segt visus t. s. sistēmveidojošo banku zaudējumus. Kazahstāna ir pilnīgi pretējs piemērs Latvijas valdības rīcībai, jo Kazahstānas valdība atteicās pumpēt valsts naudu komercbankās bez kontroles tikai tāpēc, ka tām naudu aizdevis kaut kāds starptautisks banku sindikāts.
Kazahstāna izvēlējās savu ceļu, par ko 2010. gadā saņēma atzinību no biznesa līderiem un no Rietumu ekonomistiem. Kazahstānas ceļu banku sektora stabilizācijā izskaidroja Kairats Kelimbetovs, 10 miljardu ASV dolāru lielā Samruk-Kazina fonda vadītājs, kuram bija jāveic valsts finanšu sektora stabilizācija. Krīze Kazahstānā aizsākās jau 2007. gadā, kad Rietumu bankas sāka atteikties pagarināt sindicētos kredītus komercbankām. Jau 2007. gadā aizsākās diskusijas par formu, kā glābt komercbankas. Kazahstānā netika pieļauta psihoze kā ASV un Eiropā, kur valdības sacentās par lielāko garantiju apjomu privāta biznesa bankām. Pirms lemt par atbalstu, tika veikta bankas izpēte. Vispirms Kazahstānā tika izdalītas bankas, kuras tika atzītas par sistēmveidojošām. Divām bankām (Halik un Kazkomrcbank) tika piedāvāti valsts naudas kredīti apmaiņā pret nelielu daļu (mazāku ar 20%) akciju un solījumu nepārtraukt biznesa kreditēšanu. Ar to pietika, lai bankas izķepurotos, un pašlaik puse no aizdotās naudas jau ir atdota.
Savukārt par trim bankām – BTA, Alians un Temirbank – Kazahstānas valdības fonds deva atzinumu, ka tie ir melnie caurumi. Valdība šīm bankām naudu neaizdeva, to saistības negarantēja, bet aicināja pie sarunu galda visus lielos komercbanku kreditorus un tiem teica: "Dārgie draugi un partneri, mēs neieguldīsim valsts naudu izsaimniekotās bankās. Mēs varam sākt piemērot šīm bankām standarta bankrota procedūru, un tad jūs neatgūsiet neko! Mēs varam palīdzēt šīm bankām ar noteikumu, ka jūs piekrītat lielu daļu savu kredītu norakstīt zaudējumos. Otrajā gadījumā jūs nezaudēsiet visu." Banku kreditori, tostarp arī Amerikas bankas, izrādījās saprātīgi sarunu partneri, kas piekrita, ka labāk ir nezaudēt visu, un Kazahstānas valdības fonds vienojās par kredītu restrukturizāciju. Finālā BTA bankas kreditori atguva 40 centu no katra aizdotā dolāra, bet Alians un Temirbank kreditori 30 centu no katra dolāra.
Ar to pietika, lai Kazahstāna tiktu galā ar galvenajām finanšu problēmām un panāktu lūzumu krīzes gaitā. 2009. gads jau tika noslēgts ar 1,1% IKP pieaugumu.
Tagad Kazahstānas pieredze tiek izmantota kā paraugs, kā vajag darīt, bet ar Latvijas pieredzi varētu ilustrēt ekonomikas vēstures grāmatas, ilustrējot, kā nevajag darīt un kas notiek, ja kādā mazā valstī varu iegūst netalantīgu politiķu kliķe.
Kādas ir galvenās krīzes mācības. Vispirms – Kairata Kelimbetova interpretācijā, milzīga kļūda bija atdalīt banku uzraudzību no Nacionālās bankas. Kazahstāna ir atteikusies no šādas sadales (te var piebilst, ka Latvijā vēl nav izvērtēts, cik miljardus zaudējumu mums visiem izmaksāja Repšes un Rimšēviča izlobētā banku uzraudzības un centrālās bankas funkciju nodalīšana).
Otra Kazahstānas mācība – reitingu aģentūras un auditori ir miglas pūtēji, kas nav veikuši savu darbu godprātīgi.
Kādas ir galvenās krīzes mācības Boba Aumana interpretācijā?
Regulatoram (banku uzraudzībai) ir jāveicina konkurenci. Regulatoram ir jāaizliedz monopolu situāciju veidošanās. Turklāt nevis tikai tiešas (juridiskas) apvienošanās vai iekļaušanas, bet regulatoram ir jāaizliedz finanšu sektora banku savstarpējā cauraugšana ar kredītiem vienam pret otru un savstarpējiem galvojumiem. Tieši šādi rodas absolūts finanšu sistēmas monopols, kad, krītot vienai bankai, tā ar savstarpējo saistību sistēmu paraus dzelmē visas pārejās bankas. Banku savstarpējo saistību sistēma rada galvenos draudus makroekonomiskai stabilitātei. Ja viena banka var paraut dzelmē visas, tad tas provocē valdības, un tās ir spiestas glābt pat vienu banku, lai vienas bankas bankrots neparautu bankrotā visu finanšu sistēmu.
Savukārt apziņa, ka tevi izglābs, provocē bankas uz vēl riskantākiem darījumiem un nepārdomātākiem lēmumiem. Regulators nedrīkst iznīcināt risku. Riskam ir jāpaliek, jo tikai tas ir tirgus ekonomikas virzītājspēks, uzskata Bobs Aumans.