Pakāpeniski arvien skaidrāk atsedzas skaudra patiesība, ka krīzes aizsegā bija iecerēts pēdējais cēliens Latvijas valsts uzņēmumu prihvatizācijā. Proti, bija iecerēts piesavināties Latvijas valsts galvenās vērtības, kuras tai ir vēl palikušas – Latvijas lielākos uzņēmumus.
Par to 8. jūlijā intervijā Neatkarīgajai izteicās ar Aivars Lembergs: "Man ir neoficiāla informācija un pietiekams pamats uzskatīt, ka saistībās, ko noslēdzis Valdis Dombrovskis un Einars Repše, ir apsolīts, ka aizdevējiem izdevīgā veidā tiks privatizēti Latvijas valsts meži, Latvenergo un Latvijas dzelzceļš. Tas ir absolūti nepieļaujami, ka tik būtiski lēmumi tiek pieņemti slepeni, neinformējot sabiedrību. Man ir pamats uzskatīt, ka šādas noziedzīgas vienošanās tiešām ir notikušas un Latvija jau ir iztirgota... Man ir pamats izdarīt ticamu pieņēmumu, ka uzreiz pēc vēlēšanām tiks paziņots par Latvijas valsts mežu, Latvenergo un Latvijas dzelzceļa privatizāciju, kas notiks starptautiskās oligarhijas interesēs." Netiešs apstiprinājums Latvijas valdības vēlmei atrisināt valsts uzņēmumu jautājumu, ir Eiropas Komisijas sagatavotajā atbildē ar atļauju privatizēt Latvijas valsts mežus.
Ministru runasvīri un runassievas tagad lokās kā zuši uz pannas, noraksta visu uz tulka kļūdām, bet kāds no valdības lūdz atļauju privatizēt valsts mežu fondu, un izskatās, ka EK nav iebildusi pret šo darījumu. Arī citas pazīmes liecina, ka privatizācijas process rūpīgi gatavots. Pirmais signāls par to, ka tiek gatavots jauns un pēdējais cēliens valsts iztirgošanā, bija lēmums būtiski samazināt atalgojumu valstij piederošu uzņēmumu vadītājiem. Var atsaukties uz jebkuras attīstītas valsts pieredzi, bet, ja uzņēmums apgroza miljonu simtus, tad šāda uzņēmuma vadībai neatkarīgi no īpašuma formas ir jāmaksā atbilstošs atalgojums. Ja valsts vēlas, lai tie, kas atbild par miljoniem lielu komerciālu lēmumu pieņemšanu, būtu profesionāļi, tad šiem speciālistiem ir jāmaksā atalgojums atbilstoši tirgus līmenim. Līdz 2009. gadam Latvijas valsts tieši tā rīkojās, tad tika pieņemts lēmums lumpenizēt valsts uzņēmumu vadību, nosakot premjera atalgojumu kā griestus. Šāds lēmums atgādina ieteikumus koloniālajām impērijām, kā pārvērst kādu iekarotu zemi par korupcijas perēkli – būtiski samazināt vadītāju atalgojumu. Lēmums samazināt lielo valsts uzņēmumu vadītāju atalgojumu bija pilnīgā pretrunā ar pasaules attīstīto valstu politiku un ieteikumiem attiecībā uz valsts uzņēmumiem. Tas jau pērn tika komentēts kā autoritārs spiediens uz valsts uzņēmumu vadītājiem piekrist jaunajai prihvatizācijas koncepcijai vai vismaz nepretoties tai. Mazās algas valžu locekļiem bija mājiens ar sētas mietu: "Ja piekritīsiet privatizācijas shēmām un spēlēsiet mūsu meldiņu, tad pēc privatizācijas tiksiet atpakaļ pie savām "trekno gadu" algām, kuras jums 2009. gadā atņēma valdība."
Ir tikai viens mazs sīkums. 2010. gada valsts uzņēmumu vadītāji vairs nav vakarējie. Valsts uzņēmumu vadība, labi saprot, ka pēc kārtējā valsts uzņēmumu prihvatizācijas cēliena nozagto uzņēmumu vadībā iecels starptautisko oligarhu emisārus, bet vecā vadība labākajā gadījumā dabūs ar kāju pa pakaļu, bet sliktākajā gadījumā tiem valžu locekļiem, kas zina pārāk daudz par attiecīgā shēmojuma detaļām, dzīve var beigties ar pēkšņu lapsenes dzēlienu. Latvijā jau bija periods, kad lapsenes bariem vien līdz nāvei nodzēla valsts uzņēmumu vadītājus. Latvijas lielo valsts uzņēmumu vadība lielos vilcienos neiekrita tik seklās lamatās. Ir pamats domāt, ka ir sākusies pāreja uz smagāku iebiedēšanu. Izskatās, ka Latvijā tiek realizēta tieši tāda pati shēma, kuru savulaik izmantoja Krievijas valdība, lai noliktu pie vietas oligarhus.
Ir jāveic aresti un jāiesloga cietumā visvarenākā un visneatkarīgākā uzņēmuma vadība. Tad tie, kas ir mazāk vareni un mazāk neatkarīgi, nobīsies. Krievijai pietika veikt visvarenā Hodorkovska arestu un notiesāšanu, lai visi citi oligarhi pieņemtu jaunos spēles noteikumus. Taču, ja Krievijā šī metode izmantota, lai aicinātu pārtraukt zagt no valsts, tad ir pamats domāt, ka Latvijā šo shēmu izmanto, lai iebiedētu visus neprotestēt pret valsts uzņēmumu privatizāciju. Tieši šādā kontekstā var saprast arī Latvenergo vadības arestus. Lielākā un varenākā uzņēmuma vadība ir jāarestē un publiski jāzākā. Interesanti, ka mediji ar ārvalstu (skandināvu) kontroli pret arestēto Latvenergo vadību nebaidās neievērot nedz elementārās ētikas normas, nedz likumdošanā noteiktos aizliegumus. Arestētie, kam joprojām ir tikai aizdomās turamo statuss un kas nav pat apsūdzēto statusā, tiek dēvēti par zagļiem (TV3). Turklāt bez jebkāda uztraukuma par juridisko risku. Dēvēt pirms tiesas aizturētos par zagļiem ir ļoti augsts juridiskais risks, jo gadījumā ja kaut viens no arestētajiem cilvēkiem panāks attaisnojošu tiesas spriedumu, masu informācijas līdzeklis būs veicis ļoti skarbu pārkāpumu, ar augstu vai ļoti augstu iespējamās morālā kaitējuma kompensācijas prasību.
Aresti un publiska nomelnošana izskatās pēc totālas valsts uzņēmumu vadības iebiedēšanas, lai tie nepretotos, neprotestētu un piekristu visām jaunajām prihvatizācijas shēmām. Ikvienu, kurš protestēs, gaida Miķelsona liktenis!
Pašlaik vienīgais, ko spēj dvest jaunajās privatizācijas shēmās pieķertie ministri, ir – falsifikācija.
Kas traucē jaunievēlēto ģenerālprokuroru sākt lietu par falsifikācijām Eiropas Komisijā, lai atmaskotu un sodītu tos komisārus, kas falsificē lietas par Latvijas valsts mežu mežu privatizāciju, tādējādi graujot mūsu šķīstās valdības reitinga paliekas?
Un galu galā, kas traucē noņemt slepenību no visiem SVF līguma dokumentiem, kas skar jautājumu par lielā kredīta nodrošinājumu, jo Latvijai piešķirtā kredīta apjoms ievērojami pārsniedza Latvijas formāli pieejamo kredītu kvotu, un līdz ar to, visticamāk, visi lielie Latvijas uzņēmumi jau tika privatizēti (ieķīlāti) 2008. gada nogalē, lai iegūtu kredītu, kas pārsniedz Latvijas kredītu kvotas lielumu.