Latvijas politiķi ir sākuši priekšvēlēšanu kampaņu. Tikai šogad atšķirībā no citām reizēm vēlētāji uz vairākiem principiāliem jautājumiem pieprasa skaidras atbildes. Viens no šādiem jutīgiem jautājumiem ir pensiju samazināšana vai nesamazināšana. Dombrovska valdība pērn jau apdedzinājās ar šo jautājumu. Vispirms pensijas tika samazinātas faktiski uzreiz pēc vēlēšanām, un tikai pēc Satversmes tiesas sprieduma valdība bija spiesta atmaksāt pensionāriem nelikumīgi ieturētās pensijas.
Atgādināšu vēlreiz, ka 2010. gada valsts budžets vēl ir pēdējais pustreknais budžets, kad Latvijas valsts ik dienas turpina tērēt vairāk nekā spēj gūt ienākumus. 2011. gada valsts budžets jau būs pirmais krīzes budžets. Lai izpildītu Valūtas fonda un valdības vienošanos, būs jāveic budžeta konsolidācija par 400–500 miljoniem latu. Turklāt zināma konsolidācija būs jāveic arī 2012. gadā. Valdībai ir jāatrod regulārs ikgadējs jaunu ienākumu avots vai jāplāno daudz zemāki valsts ienākumi visai ilgu termiņu. Tas nozīmē, ka būs jāsamazina izdevumi.
Politiskās partijas var nodarboties ar populismu un solīt lauzt vienošanos ar Starptautisko Valūtas fondu. Teorētiski tas ir iespējams, bet neatkarīgi no tā, vai vienošanās ar Valūtas fondu tiek turpināta vai lauzta, izdevumi ir jāsabalansē ar ienākumiem. Vienošanās ar SVF un kredītu plūsma maina tikai to, kad un kādos tempos Latvijas finanses ir jāsakārto, panākot, ka izdevumi nav lielāki par ienākumiem. Bez starptautiskajiem kredītresursiem izdevumu samazināšana būtu jāveic nekavējoties un momentā. Ar starptautiskajiem kredītresursiem šo pāreju var izstiept laikā un padarīt elastīgāku.
Cilvēki, nelolosim veltīgas ilūzijas! Latvijas valstij būs jāsamazina izdevumi. Viens no lielākajiem Latvijas izmaksu posteņiem ir sociālās izmaksas. Ir pilnīgi loģiski, ka gan Pasaules bankas, gan Valūtas fonda ekspertu skats tiek vērsts uz Latvijas sociālo budžetu. Tikai – ikviens kompetents Latvijas politiķis zina, ka Latvijā ir gandrīz 600 000 pensionāru, savukārt 2006. gada Saeimas vēlēšanās piedalījās nedaudz virs 900 000 balsotāju. Daudzi Latvijas darbaspējīgie vēlētāji tagad balso ar kājām un lēnām pārceļas uz Īriju, Lielbritāniju, Norvēģiju un citviet. Turpretim pensionāri paliek uz vietas. Pensionāru balsis būs izšķirošās jebkurai uz varu pretendējošai partijai, jo tieši pensionāru politiskā izvēle noteiks, kas valdīs Latvijā. Cīņa par pensionāru balsīm kļūst par galveno faktoru priekšvēlēšanu kampaņā.
Taču visas lielākās partijas pensiju jautājumā vai nu melo, vai nesaka visu patiesību. Patiesība ir skaudra. Latvijas nodokļu maksātāji nespēs uzturēt tik lielas pensijas, kādas tika izveidotas treknajos gados. Pašreizējās pensijas ir iespējams maksāt tikai tik ilgi, kamēr Valūtas fonda un Eiropas Komisijas kredītu straume plūst uz Latviju. Tiklīdz kredītu plūsma beigsies un būs jāsāk kredīti atdot, Latvijas valsts vairs nespēs pildīt visas savas saistības un tostarp arī sociālās sfēras saistības. Naudas nav, un, ja nenotiks kāds pašlaik neprognozējams brīnums, arī nebūs. Turklāt, negaidot brīnumus, katru dienu desmitiem Latvijas iedzīvotāju pārtrauc maksāt nodokļus Latvijā un reģistrējas kā sociālā un ienākuma nodokļa maksātāji citās ES zemēs. Kad ir izņemts Īrijas vai Lielbritānijas sociālās apdrošināšanas numurs, bijušais Latvijas nodokļu maksātājs savas sociālās iemaksas jau veic citu valstu pensionāru labā.
Ir trīs reālistiskas metodes, kā sakārtot Latvijas sociālo budžetu atbilstoši Latvijas iedzīvotāju un uzņēmumu maksātspējai. Pirmais ceļš bija pensijas samazināt, bet šo ceļu neatļauj veikt Satversmes tiesa. Otrs ceļš ir pensijas nesamazināt latu izteiksmē, bet samazināt lata piesaisti pie eiro, t.i., veicot devalvāciju. Tikai Latvijas Banka to nevēlas pieļaut. Paliek tikai viens ceļš, kā sabalansēt sociālās izmaksas. Pensijas ir jāapliek ar lieliem nodokļiem. Apliekot pensijas ar nodokļiem, uz papīra pensija nesamazināsies, bet summa, ko pensionārs saņems uz rokas, būs ievērojami mazāka nekā pašlaik.
Lai ko saka politiķi un lai kādā krāsā tie iekrāsojas, citu redzamu variantu Latvijas sociālā budžeta sakārtošanai ilgtermiņā vienkārši nav.
Tāpēc, ja politiķi sniedz vēlētājiem garantijas, sakot – pensijas nesamazināsim, tas nozīmē, ka viņu partija gatavojas aplikt pensijas ar lieliem nodokļiem vai devalvēt latu.