Pilsoņi bez partijām

 

Kā liecina jaunākie SKDS aptaujas dati (2010. gada aprīlis), šobrīd Latvijas pilsoņu uzticību pilnībā ir zaudējusi Saeima un politiskās partijas. Tikai 7% no Latvijas vēlētājiem vismaz daļēji uzticas Saeimai un politiskajām partijām.

Lai saprastu un korekti interpretētu aptaujas rezultātus, ir jāsaprot, ka uzticības reitingi atšķiras, ja tiek vērtēta viena institūcija vai arī tiek jautāts par uzticību pret jēdzienu, kurā ietilpst daudzas institūcijas. Attiecībā pret KNAB, Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisiju, Valsts kontroli, Saeimu, Latvijas Banku u.c. viss ir vienkārši, katra no šīm institūcijām Latvijā ir tikai viena, un aptaujas dalībnieki atbildot parāda savu attieksmi tieši pret šo institūciju. Citādi ir interpretējami rezultāti par uzticību radio, TV, baznīcai, presei, politiskajām partijām u.c.

Šie apzīmējumi ir daudzskaitlīgi. Ļoti augstie uzticības reitingi radio, presei vai baznīcai liecina nevis par aptaujas dalībnieku uzticību visām baznīcām, visiem radio kanāliem, visiem preses izdevumiem, bet gan uzticību ļoti konkrētiem masu informācijas līdzekļiem, kurus klausās vai lasa respondents. Augstais baznīcu uzticamības reitings liecina pret uzticamību vienai konkrētai baznīcai. Piemēram, cilvēks uzticas katoļu, luterāņu vai pareizticīgo baznīcai, bet viņam ir ļoti rezervēta un pat noraidoša attieksme pret sektām. Augstas uzticības reitings presei, radio, TV, baznīcai liecina, ka starp daudzajiem masu informācijas līdzekļiem un daudzajām baznīcām ir vismaz viena, kurai uzticas aptaujas dalībnieks.

Šis skaidrojums bija nepieciešams, lai saprastu, ka zema uzticība daudzām institūcijām liecina par ļoti nopietnām problēmām, ka starp daudzām organizācijām neatrodas pat viena, kurai vairākums uzticētos. Šādā neuzticības joslā ir nonākušas Latvijas komercbankas, kas liecina par Latvijas iedzīvotāju lielākās daļas vilšanos privātajā banku sistēmā. Cilvēku attieksmē komercbankas tagad jau tiek apzīmētas kā kaut kas, kam nedrīkst uzticēties. No plaša privāto banku klāsta tikai katram ceturtajam pilsonim ir zināma vismaz viena banka, kurai viņš uzticas. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju komercbanku paziņojumus pielīdzina valdības un politisko partiju meliem. Lielākā daļa ļaužu vairs neuzticas komercbanku algotu lakstīgalu treļļiem par to, kā iedzīvotājiem pareizi uzvesties.

Neuzticība pret komercbanku sektoru ir tik liela, ka ļoti ticami – ja komercbanku eksperts teiks melns, tad iedzīvotāju vairākums spriedīs, ka patiesībā viss ir balts, un sāks attiecīgi rīkoties. Kopumā sabiedrība ir gatava atbalstīt būtiskus komercbanku darbības ierobežojumus un aplaudēs banku alkatību un patvaļu ierobežojošām reformām.

Jāsaka – ar augstiem uzticības reitingiem neizceļas arī nevalstiskās organizācijas, uzticība pret kurām ir pat zemāka nekā pret ziņu portāliem internetā.

Tomēr, vērtējot institucionālo krīzi, vistraģiskākā ir situācija ar uzticību politiskajām partijām.

Tikai 6,8% Latvijas vēlētāju ir vismaz viena partija, kurai tie uzticas, bet 93,2% Latvijas pilsoņu nav savas partijas, kurai tie uzticētos!!!!! Savukārt aplūkojot uzticību konkrētiem cilvēkiem un konkrētiem politiķiem (politiķu reitingus Neatkarīgā detalizēti analizēs kādā no nākamiem laikraksta numuriem), iznāk, ka uzticība konkrētai personībai var sasniegt 30–40–60 procentus.

No tā ir jāsecina, ka Latvijas vēlētāju lielākā daļa ir vīlusies partiju demokrātijā. Ar partiju demokrātiju apmierināti ir tikai 7% vēlētāju. Tas nav pārsteidzoši. 1993. gadā, kad Latvija iesoļoja partiju demokrātijā, partijas izveidojās pirms vēlēšanām un vairāk atgādināja biznesa klubus vai masonu ložas. Ar retiem izņēmumiem partijām nebija plašas šķiriskas vai sociālas bāzes. Pakāpeniski partijas evolucionēja un pārvērtās par barotnēm augstākajai un treknajos gados neproporcionāli dāsni apmaksātajai ierēdniecībai. Vēlētāju lielākā daļa noraida partiju demokrātiju, bet pauž uzticību konkrētām personībām. Ja Latvijas sabiedrība nevēlas pieļaut autoritārisma rašanos un nostiprināšanos mūsu valstī, tad ir jāpieņem, ka partiju demokrātija ir cietusi krahu, un jāveic radikāla vēlēšanu sistēmas reforma. Nav jāturpina tāda parodija par demokrātiju, kurai uzticas tikai 7% vēlētāju.

Jāņem vērā, ka šajos 7% ietilpst gan partijas, kas ir pārstāvētas Saeimā, gan visas reģionālās partijas, gan partijas, kuras nekad nav bijušas nav Saeimā un tikai cīnās par savu vietu zem saules. Principā aptauja apliecina tikai to, ka Latvijas sabiedrībā vārdi politiskā partija jau ir kļuvuši par lamuvārdu. Lielā mērā arī paši politiķi to saprot, tāpēc, cik vien iespējams, sāk izvairīties no vārda partija lietošanas, lietojot vārdus biedrība, apvienība, tautas kustība utt. Arī izslavētie triki ar tā saucamajām priekšvēlēšanu lokomotīvēm ir partiju demokrātijas krīzes iezīme. Vēlēšanu sistēma balstījās uz to, ka spilgtai personībai, kurai vēlētāji uzticas, bija jāievelk Saeimā partija, kuras kopumam vēlētāji neuzticas. Savukārt pēc tam partijas tradicionāli atbrīvojās no tās personības, pateicoties kurai partija vispār ir tikusi Saeimā.

Jautājums ir principiāls. Ja vēlētāji ir atteikušies no šādas sistēmas – 93,2% Latvijas pilsoņu nav savas partijas, kurai tie uzticētos, tad kāpēc ir jāturpina šāda sistēma? Tad mainām vēlēšanu principus pašos pamatos. Ļaujam vēlētājiem balsot par konkrētiem kandidātiem, nevis par partiju sarakstiem.

Ir jāmaina vēlēšanu sistēma, atsakoties no partiju sarakstiem un pārejot uz vienmandāta vēlēšanu apgabaliem. Jāpāriet uz tādu vēlēšanu sistēmu, kurā deputāts pārstāvēs konkrētus vēlētājus un kurā vēlētāji balsos, izvēloties tos cilvēkus, kuriem viņi uzticas.