Neatkarīgi no tā, vai politiķi pirms vēlēšanām sāks vai nesāks kustināt 2011. gada valsts budžetu, šis darbs būs agri vai vēlu jāsāk. Vispirms ir jāsaprot galvenā fundamentālā patiesība.
2010. gadā Latvija turpina dzīvot pāri saviem līdzekļiem. Latvijas valsts joprojām tērē daudz vairāk naudas, nekā tā spēj iekasēt nodokļos no saviem iedzīvotājiem. Starptautiskie aizdevēji šādai saimniekošanai ir atvēlējuši vēl tikai 2010. gadu. Pašlaik tiek maksātas trekno gadu pensijas un daudzviet arī trekno gadu algas. Tas atļauj visiem, kam kredīti nav pārmērīgi lieli, tos samaksāt. Pirms diviem gadiem Latvijas valsts parāds bija viens no mazākajiem Eiropā, bet privātie parādi tuvojās 20 miljardu atzīmei, tad norisinās privāto (īpaši patēriņa) parādu atdošana. Atbildīgie ļaudis izmanto vēl esošās iespējas, lai tiktu galā ar kredītiem. Banku bilances iztīrās no lielas privāto parādu masas, bet valsts, kas šos apstākļus nodrošina, strauji palielina valsts ārējo parādu.
Pēdējos gados privātās saistības tiek aizstātas ar dramatisku valsts parādu pieaugumu. Šī labvēlība banku kredītņēmējiem, kas saņem ienākumus no valsts vai sociālā budžeta, ir domāta tika 2010. gadam. Šogad ir vēlēšanas. Līdz vēlēšanām naudas pietiks, Latvijai turpinot dzīvot uz parāda, bet ir cerības, ka vēlētāji vismaz daļēji ļaus paglābties un nobalsos par tiem politikāņiem, kuri ievilka valsti ekonomiskajā bezizejā. Rupji izsakoties, ar Valūtas fonda kredītu, iztērējot nākotnes naudu, šogad tiek uzpirkti vēlētāji, lai tie pārlieku bargi nesodītu labējā spārna politiķus. Tomēr visam labajam reiz pienāks beigas un arī dzīve uz parāda ir iespējama tikai līdz brīdim, kamēr kreditori tupina iepumpēt līdzekļus. Jau nākamgad kreditori ir pateikuši stop. Kādi ir tehniski iespējamie risinājumi šai situācijai? Matemātiski ir divi ceļi: samazināt valsts izdevumus vai palielināt valsts ienākumus. Valstij nav citu resursu kā vien pašu iedzīvotāji. Palielināt ienākumus nozīmēs vai nu palielināt nodokļu slogu, vai arī tos vairāk iekasēt. Tas nozīmē, ka tā daļa no ienākumiem, kas līdz šim palika privātam patēriņam, tiks atņemta iedzīvotājiem un atdota valsts kasei. Valsts savus ienākums var palielināt, tikai atņemot (tieši vai netieši) daļu no valsts iedzīvotāju ienākumiem. Cita ceļa nemaz nav. Līdz ar to jautājums ir tikai par to, kuras iedzīvotāju grupas šis process skars vairāk un kuras mazāk. Visu 2009. gadu valdība un Saeima ietiepīgi centās palielināt nodokļu slogu nabadzīgākajai iedzīvotāju daļai. Arī tagad galvenā ideja par iedzīvotāju ienākumu nodokli ir atvieglojumu pārskatīšana. Pērn galvenais krīzes slogs tika uzkrauts daudzbērnu ģimenēm, jo pretēja alternatīva (FM terminoloģijā) bija progresīvais iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kas nozīmētu krīzes smaguma pārdali arī uz bagātīgi atalgotajiem prokuroriem, tiesnešiem, Latvijas Bankas vadību, kapitāla uzraugiem un citiem publiskā sektora lielo algu saņēmējiem. Tikai pēc Valūtas fonda iejaukšanās idejas kraut un kraut nodokļu slogu tikai daudzbērnu ģimenēm mazdrusciņ noplaka, bet tagad idejas mazināt atvieglojumus no jauna ir iezīmētas Finanšu ministrijas plānos.
Viena no Latvijas lielākajām problēmām ir tā, ka nodokļu sistēma ir viegli apejama. PVN un akcīzes palielināšana valstī, kurai 438 kilometrus gara sauszemes robeža ar ES neietilpstošam valstīm, nozīmē pelēkās ekonomikas pieaugumu par katru akcīzes santīmu un PVN procentu. Pelēkajai ekonomikai ejot plašumā, reāli nodokļu palielināšana nedod nodokļu ienākumu pieaugumu. Tabakas akcīzē iekasē tikai pusi no plānotā. Tehniski nodokļus ir jēga palielināt tikai tajās jomās, kurās no nodokļu nemaksāšanas nevar izvairīties. Tas nozīmē daudz, daudz plašāku nodokļu masas pieaugumu no nekustamajiem īpašumiem. Tas ir neizbēgami, un arī Finanšu ministrija jau to ir aptvērusi un aicina atcelt 25% nekustamā īpašuma nodokļa ikgadēju pieaugumu. Finanšu ministrija ir nonākusi pie tiem pašiem slēdzieniem, pie kuriem nonāca ekonomisti Maikls Hadsons un Džefs Somerss (Neatkarīgajā Rīta Avīzē 2010. gada 8. aprīlī ): "Tika izveidota nodokļu sistēma, kas atbrīvoja no nodokļiem banku un finanšu investoru galvenos klientus – nekustamo īpašumu un dabas resursu monopolus, tā, lai tie varētu beznodokļu ienākumus iemaksāt bankās kā procentus un tos nevarētu izmantot kā dabisku nodokļu bāzi. Šādas transformācijas dēļ valdība, lai iegūtu nodokļus, tos pastiprināti iekasēja no darbaspēka un rūpniecības. Tas palielināja darbaspēka un kapitāla cenu. Rezultātā šāda politika aplika rūpniecību un lauksaimniecību ar tik augstām izmaksām, ka tās kļuva mazāk konkurētspējīgas ar veco Eiropu. Tas ļāva postpadomju ekonomikas lietot kā vecās Eiropas rūpniecības un banku pakalpojumu eksporta zonas." Tomēr Finanšu ministrijas ieteikumi atgādina kompreses lietošanas ieteikumus pacientam, kuram ir nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Finanšu ministrijas ieteikumi neatrisina Latvijas maksātnespējas problēmu. Latvijas maksātspējas atjaunošanai būs nepieciešama radikāla nodokļu sistēmas pārveide.