Neilgi pēc tam, kad Latviju apciemoja Turcijas Eiropas Savienības lietu ministrs Egemens Baišs, Zviedrijas parlaments tikai ar vienas balss pārsvaru pieņēma rezolūciju, kvalificējot 1915.–1918. gada notikumus Osmaņu impērijas austrumos kā genocīdu pret armēņu tautu.
Savukārt Latvijas politiķi pauda vienotu atbalstu Turcijai tās virzībā uz pilntiesīgu dalību ES. Turcijas ministrs varēja būt apmierināts ar vizītes rezultātiem. Tomēr Zviedrijas parlamenta balsojums ir zināms signāls, ka jautājums par Turcijas cerībām kļūt par pilntiesīgu ES dalībvalsti nav tik vienkāršs. Turcijas dalība ES nav aplūkojama, tikai izvērtējot racionālus argumentus.
No racionālām pozīcijām viss ir skaidrs. Tieši racionālos argumentus sarunā ar Neatkarīgo uzsvēra arī Egemens Baišs: "Turcija ir Eiropas sestā lielākā ekonomika un pasaules 15. lielākā ekonomika. Turcijas demogrāfiskais potenciāls ļautu racionāli savietot Turcijas darbaspēka potenciālu ar Eiropas jaunākās paaudzes iztrūkumu."
Tomēr tie ir racionāli argumenti. Bez racionāliem un ekonomiski labi saprotamiem argumentiem ir emocionāla attieksme un nemateriālas vērtības. Formāli Turcija ir ar vienādu vērtību sistēmu kā Rietumu pasaule, jo Turcija ir pilntiesīga NATO alianses valsts.
Turcijas Eiropas lietu ministrs uzsvēra, ka Turcija jau 61 gadu ir NATO dalībvalsts, Turcija atbalsta Eiropas principu būt vienotiem dažādībā. Turcija vienmēr bijusi kā tilts starp dažādām kultūrām, kā valsts, kas vienlaikus ir Eiropā un Āzijas rietumos, valsts, kas ir vienlaikus Balkānos un Vidusjūras reģionā. Valsts, kas spēj saglabāt vienādi labas attiecības ar abām pusēm daudzos reģionālos konfliktos. Tā tas bija konfliktā starp Krieviju un Gruziju, konfliktā starp Izraēlu un Palestīnu u.c.
Oficiāli Turcija ir laicīga valsts, kas sola ieviest visus Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību standartus un jau realizē savus solījumus.
Turcijas uzņemšana ES ļautu racionāli un vienkārši atrisināt Kipras problēmu.
Tomēr bez racionāliem un neapgāžamiem argumentiem ir emocionāla attieksme. Islāmofobija pēc 2011. gada Eiropu ir pārņēmusi ne mazāk kā ASV. Tas neveido labu fonu, lai Eiropas Savienībā kā pilntiesīga dalībvalsts tiktu uzņemta tradicionāla islāma zeme.
Turcijas gadījumā nav tikai reliģiskas atšķirības. Argumenti pret Turcijas uzņemšanu ir saistīti arī ar radikāli atšķirīgu vēstures interpretāciju par 1915. gada notikumiem.
Te var saskatīt zināmas paralēles ar Latvijas un Krievijas attiecībām. Latvijas un Krievijas attiecībās zināmu spriedzi joprojām uztur radikāli atšķirīgā 1940. gada
notikumu interpretācija. Daļa Latvijas pilsoņu joprojām uzskata, ka attiecības ar Krieviju var tikt uzlabotas tikai tad, kad Krievija atzīs okupācijas faktu un no tā izrietošās sekas. Lai gan politiķu un vēsturnieku disputos okupācijas tēma tik ātri neizzudīs, ārlietu sfērā Latvijas un Krievijas attiecībās ir novilkta svītra. Šādas svītras vēl nav Turcijas un Armēnijas attiecībās. Vairāk nekā miljona armēņu bojāeja Pirmā pasaules kara laikā Armēnijā nav aizmirsta un piedota. Savukārt Turcijas attieksme pret Pirmā pasaules kara notikumiem ir visai līdzīga kā Krievijas varas attieksme pret Staļina laika noziegumiem. Krievija neatbild par Staļina teroru. Krievija nav PSRS.
Lielā mērā Turcijas varas sapratne par Pirmā pasaules kara notikumiem ir līdzīga. 1915. gadā, kad Turcijas austrumdaļā norisinājās armēņu traģēdija, nekādas Turcijas republikas nemaz nebija, jo valsts saucās Osmaņu impērija. Tikai pēc Pirmā pasaules kara beigām tautas kustība Ataturka vadībā nodibināja republiku.
Turcijas nostāja ir stingra. Osmaņu impērija ir vēsturisks fakts, un Turcijas Republika neatbild par Osmaņu impērijas politiku un noziegumiem. Piemēram, grāmatās par Turcijas vēsturi, kas izdotas Turcijā, tieši tāpēc nav atrodams mūsu vēstures grāmatās tik pierastais apzīmējums: Krievuturku karš (1877–1878). Turcijas avotos šis karš tiek dēvēts par Osmaņukrievu karu utt.
Turcijas Republika neatzīst savu atbildību par notikumiem, kas norisinājās pirms tās izveides. Savukārt ievērojama daļa armēņu un armēņu diaspora nav atteikusies no prasības jebkuru attiecību uzlabojumu starp Turciju un Armēniju saistīt ar genocīda atzīšanu. Ārpolitiski Armēnijas un Turcijas attiecībās jau ir vērojams progress. Līgums par diplomātiskām attiecībām ir parakstīts, taču tas netiek virzīts uz ratifikāciju. Armēnijā joprojām ir stingra pozīcija neratificēt līgumu, kamēr nav atzīts genocīds. Savukārt arī Turcijas parlaments nav gatavs ratificēt līgumu. Kā sarunā ar Neatkarīgo uzsvēra Egemens Baišs, Turcijas parlamenta vairākums neatbalstīs attiecību uzlabošanu ar Armēniju, kamēr Armēnijas armija neatbrīvos okupētās Azerbaidžānas teritorijas.
Ir vēl viena problēma – ģeogrāfiska. Ja ES tiks uzņemta Turcija, tad Eiropas Savienībā iekļausies vairāk nekā 700 tūkstoši kvadrātkilometru Āzijas teritorijas. Vai tad to varēs saukt par Eiropas Savienību? Egemens Baišs iebilst: "Svarīga ir tā robeža, kas ir nevis ģeogrāfiska, bet gan nosaka vērtības."
Uz jautājumu, cik tālu Āzijas virzienā varēs izplesties ES un vai nākotnē ES varētu integrēt arī citas Āzijas valstis, piemēram, Izraēlu, Turcijas ministrs atbildēja: "Ikvienai valstij, kas vēlas iestāties ES, jāatbalsta ES vērtības. Viena no vērtībām ir sekularitāte. Reliģiskas valstis nedrīkst tikt uzņemtas šādā savienībā. Turcija ir valsts, kas jau ievēro vai ievēros visus ES standartus. Jebkurai citai valstij, lai iestātos ES, vispirms ir jāsakārto sava likumdošana tā, lai tā atbilstu ES pieņemtajām demokrātiskajām normām."
Latvijas politiķi izteica atbalstu Turcijas ceļam uz ES. Gandrīz vienbalsīgu atbalstu. Ja politiķu vietā būtu Latvijas vidējais iedzīvotājs, tad atbilde nebūtu tik optimistiska. Latvijas politiķi nekad nav īpaši rēķinājušies ar iedzīvotāju noskaņojumu. Jo jautājums, vai Turcijai būt vai nebūt ES dalībvalstij, tiks izlemts citur – Francijā, Vācijā un kādā citā ES smagsvaru valstī. Mūsu iespējas ietekmēt ES lēmumus ir tik niecīgas, ka Latvijas politiķi var atļauties atbalstīt Turciju. Ja Turcijai nākotnē tomēr tiks pateikts nē, tad to pateiks citu valstu politiķi. Valdība līdz ar to var uzturēt labas attiecības ar Turciju, nediskutējot par Latvijas iedzīvotāju patieso noskaņojumu un simpātijām.