Cēloņsakarības ignorējot

 

Iedomājieties, ka braucat pa šoseju ar auto, jums pēkšņi noslāpst motors un to vairs neizdodas iedarbināt. Kas jādara, lai auto atkal varētu sākt braukt? Ikviens autovadītājs ar pieredzi atbildēs, ka vispirms ir jānoskaidro cēlonis. Kad cēlonis noskaidrots, jāsāk remonts, lai nākotnē problēma netraucētu normālu braukšanu.

Kamēr jārisina problēmas ar auto ķibeli, tikmēr šāda lietu kārtība ir normāla un saprotama ikvienam. Tiklīdz problēmas saistītas ar valsti, tā Latvijas Saeimas vairākums politiķu rīkojas pilnīgi pretēji. Viņi spītīgi un ietiepīgi atsakās sekot normālai lietu kārtībai – pirms pieņemt rīcības programmu, ir jānoskaidro cēlonis. Tas ir pirmais noteikums. Tikai tad, kad defekta cēlonis zināms, ir jēga veidot defektu novēršanas programmu, izvirzīt ultimātu meistaram ar noteiktiem termiņiem, tikai tad ir jēga domāt, kur meklēt naudu vai kredītu remontdarbu apmaksai.

Šīs bija manas pirmās asociācijas pēc iepazīšanās ar 62. lappuses garo Andra Šķēles jauno programmu. Programmas ievada diagrammas ir šokējošas. Latvija ir piedzīvojusi visu laiku visu valstu lielāko ekonomisko katastrofu.

Tikai ASV Lielā depresija un Argentīnas defolts var konkurēt ar Latvijas kritiena dziļumu. Ārprāts, kāda katastrofa! Tikai – kas to izraisīja? Kāpēc Latvija piedzīvo tādu katastrofu? Šādas analīzes nav Tautas partijas rīcības plānā. Andris Šķēle piedāvā rīcību, neko nepasakot par katastrofas cēloņiem.

Paceļam acis no auto motora un pievēršamies valsts motoram. Motors ir noslāpis. Kāpēc? Manuprāt, galvenais Latvijas ekonomiskās katastrofas cēlonis ir daudz, daudz dziļāks par atbildi, ka vieni vieglprātīgi aizņēmās, bet bankas bezatbildīgi aizdeva. Manuprāt, galvenais Latvijas ekonomiskās katastrofas cēlonis ir tas, ka Latvijā ir radīta ekonomiskā sistēma, kurā privātais kapitāls saimnieko vēl neefektīvāk par valsti.

Ja ticam Rīgas fondu biržas aprēķiniem par uzņēmumu vērtību, tad 15 gadu laikā Latvijas privātais kapitāls nespēja radīt nevienu patiesi vērtīgu uzņēmumu, izņemot privatizētus monopolus.

Latvijas privātais sektors kopumā ar nedaudziem izņēmumiem nespēja radīt ne Latvju nokiju, ne kaut ko līdzvērtīgu, salīdzinot ar vēl neprivatizētajiem valsts uzņēmumiem. Nespēja, un viss! Tāda sistēma.

Savukārt par valsts vadītājiem demokrātiskā ceļā nonāk kliķe, kas nespēj un nevēlas šo sistēmu mainīt. Pat vairāk nekā 15 gadus Saeimas vairākums piebaro Latvijas neefektīvo privāto jomu ar izšķērdīgiem valsts pasūtījumiem.

Šķēles plāns piedāvā nevis novērst cēloņus, bet tieši otrādi – pamēģināt turpināt piebarot neefektīvo privāto jomu. Ko iesaka Andris Šķēle?

Valsts 2010. gadā atņem visu kapitālu valsts uzņēmumiem. 100% nodoklis peļņai? Valsts uzņēmumiem vajag kapitālu! Ko iesaka Andris Šķēle? Kā dabūt kapitālu valsts uzņēmumiem? Samazināt nodokli no 100% vismaz līdz 80%? Neuzminējāt vis! Pārdot biržā uzņēmumu akcijas, un kapitāls radīsies utt.

Latvijā, pat salīdzinājumā ar citām Baltijas valstīm, ir visdārgākie medikamenti, tas nozīmē, ka Latvijā farmācijas biznesam ir vislielākie ienākumi, bet pie mums medikamenti ir vismazāk pieejami nabadzīgākai sabiedrības daļai. Ko piedāvā Andris Šķēle? Reformēt nozari? Ar likumu, noteikt taisnīgus piecenojumu lielumus, lai pirmās nepieciešamības zāles būtu pieejamas visiem? Nē! Sistēma, nav jāreformē! Tieši otrādi. Jāievieš zālēm 0% PVN likme. Vaūūūūū! Farmācijas nozare par jebkuru citu pirkumu iztērēto PVN varēs transformēt kā savu peļņu un vēl vairāk palielināt peļņas normu, pat nedaudz samazinot zāļu cenas.

Pirms sākt jebkuru terminētu rīcības plānu, ir jātiek skaidrībā par cēloņiem. Biznesam ir jāpalīdz kļūt efektīvam. Parazītiskais bizness, kas dominēja Latvijas politiskajā augšgalā, bija neefektīvs. Neefektīvs, jo, saņemot daudzkārt pārmaksātus valsts pasūtījumus, varēja nedomāt un neuztraukties par efektivitāti un darba ražīgumu. Peļņas lielums un formālā efektivitāte bija atkarīga nevis no efektivitātes un darba ražīguma, bet no sakariem un kukuļu lieluma politikas melnajiem kardināliem.

Lūk, ar ko jāsāk reforma. Valstij ir jāpalīdz privātajiem kļūt efektīvākiem par valsti. Tas nozīmē atteikšanos no privileģēto nozaru (banku sektora, celtniecības un tirdzniecības) protekcionisma. Tas nozīmē netraucēt, bet atbalstīt tos lielos privātos uzņēmumus, kas ir pierādījuši, ka var darboties bez koruptīviem pasūtījumiem. Šādi uzņēmumi ir gan rūpniecībā (kokapstrādē), gan sakaru, gan transporta un citās jomās.

Turpināt lobēt to biznesa slāni, kas nespēj būt rentabls, ar trekno gadu mēroga pasūtījumiem nozīmē nenovērst Latvijas problēmu cēloņus, bet virzīt valsti uz vēl lielāku bezdibeni.

 

Abonē