Izskatās, ka cirks ap Bērnu slimnīcas rekonstrukcijas konkursa likumību varētu turpināties vēl vismaz mēnesi.
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas rekonstrukcijas darbu konkursā uzvarēja tā pati firma, kuras viens no līdzīpašniekiem tika aizturēts skaļajā korupcijas skandālā. Tagad viena atbildīgu amatpersonu grupa plāta rokas un saka, ka nedrīkst pārkāpt likumu un ir obligāti jāslēdz līgums ar firmu, kura bija iejaukta korupcijas skandālā, jo spēkā ir nevainības prezumpcija un viņu cena esot viszemākā. Savukārt citi politiķi pieprasa atcelt visus konkursa rezultātus un neatļaut piedalīties Bērnu slimnīcas rekonstrukcijā tiem pašiem, kas jau ir kompromitējuši gan slimnīcu, gan tos labdaru simtus, kas nesavtīgi ir ziedojuši un turpina ziedot savu laiku vai savu naudu Bērnu slimnīcas atbalstam.
Tiešām – situācija nav viennozīmīga. Vispirms, ja Latvija veido tiesisku valsti, tad ir jārespektē tāds princips kā nevainības prezumpcija.
Kā skan Satversmes 92. pants: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu..."
Kamēr nav tiesas sprieduma, kurš ir stājies spēkā (t.i., pēc galīgās, pēdējās instances tiesas sprieduma), tikmēr uzņēmums, pret kura darbiniekiem vai īpašniekiem ir izvirzītas apsūdzības, ir uzskatāms par nevainīgu.
Turklāt Satversmes norma nosaka, ka nepamatotu tiesību aizskāruma gadījumā "ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu".
Šī ir pareiza norma, jo aizsargā Latvijas pilsoņus no nepamatotām apsūdzībām. Diemžēl Latvijas tieslietu sistēmā pārāk bieži gadās, ka apsūdzības tiek celtas nepamatoti. Beigu beigās arī nepamatotas apsūdzības var tikt izmantotas kā instruments, lai izrēķinātos gan ar politiskajiem pretiniekiem, gan ar biznesa konkurentiem, gan vienkārši kārtojot personiskas attiecības.
Milzīga problēma tajos gadījumos, kad apsūdzības ir pamatotas, ir varas nespēja efektīvi ierobežot ļaundarus. Cēlonis šai nespējai lielākoties ir Latvijas tiesu gausums. Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau regulāri aizrāda par Latvijas tiesu gausumu. Latvijā civillietu tiesāšana rit gadiem ilgi. Rekords no manas personiskās tiesāšanās pieredzes ir 9 gadus ilga tiesa par kādu publikāciju. Kad viens no advokātiem tiesas 9. gadā pauda protestu par tik ilgu tiesāšanos un šo prāvu ierosināja ierakstīt Ginesa rekordu grāmatā, tad tiesnese aizrādīja, ka 9 gadus ilga tiesa nekādi nevar pretendēt uz Ginesa rekordu grāmatu: 9 gadi ir bērnu vecums, jo tiesnese tieši tajā dienā kārtējoreiz atlika divas civillietas – vienu, kas bija sākta pirms 12 gadiem, un otru, kas bija sākta pirms 15 gadiem.
Paātrināt tiesāšanās procesus nozīmē veikt fundamentālas reformas Latvijas tiesu sistēmā.
Tomēr ir arī vienkāršāks ceļš. Vispirms jāsaprot, ka pašreizējā Latvijas politiķu paaudze, kopējot visās iespējamajās vietās Ameriku, dažas idejas ir pārņēmusi pilnīgi greizi. Kopējot ASV, ir pieņemti arī vairāki maldi. Viens no tiem ir kā sinonīmus uztvert likumību un taisnīgumu. Diemžēl likumība un taisnīgums nav viens un tas pats.
To labi apzinājās Amerikas demokrātijas pamatlicēji. Likumi dažkārt ir ļoti netaisnīgi un ļoti nežēlīgi. Lai nepieļautu likuma tirāniju, ASV tiesu sistēmā ir ieviests zvērināto institūts. Zvērinātajiem likums ir jāsamēro ar sadzīves gudrību un ir jānovērš likuma tirānija, lai likumi tiktu piemēroti, nekonfliktējot ar veselo saprātu.
Latvijas pirmās republikas likumdošanas tēvi arī saprata šo problēmu, tāpēc Civillikumā ir ietverta attiecīga norma. Civillikuma 1415. pants skan: "Neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā."
Ja ir pamats apšaubīt labus tikumus, tad darījums nav spēkā! Vadoties no Civillikuma – ja ir pamats labu tikumu apšaubīšanai, tad tas ir pamats atteikumam konkursa uzvarētājam. Tikai varai, kas piemēros 1415. pantu, pašai ir jābūt ar labu tikumu. Varai, kas atteiks blēdim, pamatojoties uz Civillikuma 1415. pantu, ir jābūt gatavai tiesā pierādīt, ka ir bijis pamats šaubām par labiem tikumiem.