Satversmes tiesa apmierināja pensionāru prasības un no pieņemšanas brīža atcēla pensiju samazinājumu par 70% strādājošajiem pensionāriem un pensiju samazinājumu par 10% nestrādājošajiem pensionāriem.
Šāds Satversmes tiesas spriedums pensiju samazinājuma lietā bija gaidāms. 2005. gada 6. aprīlī Satversmes tiesa jau vienreiz nosprieda, ka nav pareizi ieturēt 30% no pensijas strādājošajiem pensionāriem. Kāpēc politiskā elite cerēja, ka, tiesā vērtējot lēmumu, kurā 30% nomaina ar 70% vai 10%, iegūs pilnīgi citu spriedumu? Pa šo laiku juridiskā sistēma nebija mainījusies.
Vienīgais, kas mainījās – radās radikāli citi ekonomiskie apstākļi. Trekno gadu eiforiju nomainījusi ekonomiskā krīze. Faktiski valsts maksātnespējas draudi bija galvenais instruments, lai piespiestu tiesu principā par vieniem un tiem pašiem likumiem un to pašu jautājumu 2009. gadā spriest citādi nekā 2005. gadā. Tagad par Satversmes tiesas lēmumu izskan gan aplausi, gan arī apgalvojumi, ka tagad Satversmes tiesa būs vainīga pie valsts bankrota. Tagad var droši devalvēt latu, par grēkāzi pasludinot Kūtri un viņa kolēģus, jo no sprieduma izriet, ka Satversmes tiesa tagad būs atbildīga par lata devalvāciju.
Atbilde ir – nē! Satversmes tiesa nav atbildīga par tiem valdības ekonomiskajiem lēmumiem, kas tiks pieņemti tālāk. Satversmes tiesa ņēma vērā valsts finanšu stāvokli, nosakot ieturējumu izmaksas termiņu – 2015. gada 1. jūliju. Satversmes tiesa ieturējumus no pensijām transformēja par valsts aizņēmumu, nosakot ļoti tālu atmaksas termiņu. Te ir atbilde Ivaram Godmanim, kurš LTV pārraidē 100. pants 18. decembrī nespēja loģiski paskaidrot (neesot pieredzes), kāpēc valdība izvēlējās aizņemties nevis no savas tautas, bet no starptautiskajiem aizdevējiem. Satversmes tiesa vienā rāvienā, ar vienu āmura sitienu 100 miljonus latu valsts saistību pārvērta par bezprocentu aizņēmumu ar 6 gadu atmaksas termiņu. Godmanim, pirms premjerēt, bija jāpamācās no Kūtra!
Satversmes tiesa nav atbildīga par valdības tālākajiem soļiem, valdība varēja vienu un to pašu rezultātu sasniegt ar dažādiem līdzekļiem. Vispirms. Ja 2009. gada jūlijā valdība, panākot Latvijas Bankas piekrišanu, devalvētu latu par 10%, tad latu izteiksmē pensijas netiktu samazinātas, bet patēriņa jomā pensionāru (un arī pilnīgi visu latu algu un pabalstu saņēmēju) iespējas tiktu samazinātas par tiem pašiem 10%. Ja valdība izvēlētos devalvāciju, tad nekāda Satversmes tiesa nelīdzētu un krīzes smagums tiktu vienmērīgi sadalīts uz visiem Latvijas iedzīvotājiem.
Valdības un Saeimas rīcībā bija likumīgi instrumenti, kā sasniegt vienu un to pašu mērķi ar likumīgiem līdzekļiem, nebaidoties ne no kādām tiesām. Iekšējā devalvācija, kuru pērn vienpusēji, bez debatēm izvēlējās Godmaņa četrinieks, nozīmēja, ka visiem būs jāpārslēdz līgumi, jo patēriņš bija jāsamazina gan valsts, gan privātajā sektorā. Devalvācijas gadījumā līgumi formāli nebūtu jāpārslēdz, jo latu izteiksmē algas un pensijas paliktu nemainīgas. Iekšēja devalvācija ir juridiski daudz grūtāks ceļš, jo demokrātiskā iekārtā iekšēja devalvācija ir jāveic, nepārkāpjot juridisko sistēmu.
Labi, devalvācija ir aizliegts temats šajā valstī, bet bija iespēja paveikt iecerētās valdības reformas un par 70% samazināt strādājošo pensijas, arī bez bažām no Satversmes tiesas. Vienkārši bija nevis voluntāri jāsamazina pensijas, bet jāievieš iedzīvotāju ienākuma nodoklis strādājošajiem pensionāriem 70% apmērā no pensijas. Tas ļautu atbrīvot darba vietas bezdarbnieku armijai un novērstu jebkurus draudus no Satversmes tiesas puses. Novērstu, jo Satversmes tiesa 2007. gadā atzina, ka pensiju aplikšana ar iedzīvotāju ienākuma nodokli atbilst Satversmei un valsts rīcība, ieturot šo nodokli no pensijām, ir pilnīgi likumīga. Tolaik lieta Satversmes tiesā tika ierosināta pēc Jāņa Dedeļa sūdzības, apstrīdot normu, kas paredzēja, ka pensijas tika apliktas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, bet ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neaplika tās pensijas, kas tika piešķirtas līdz 1996. gada 1. janvārim.
Kāpēc valdība riskēja un izvēlējās uzkāpt uz tā paša grābekļa kā 2005. gada Satversmes tiesas spriedumā?
Tāpēc, ka 70% nodoklis būtu ceļš, uz kuru tagad virzās Lielbritānija un citas valstis. Tikai Lielbritānijā liels nodoklis (50%) tiek ieviests kā progresīvais un tiks attiecināts uz baņķieru bonusiem. Latvijas gadījumā 70% nodoklis būtu regresīvs, kamēr banku izputinātāji par saviem depozītiem nemaksā nekādu nodokli, bet grūtdieņi un nabagi tiktu aplikti ar 70% nodokli.
Eiropa protestētu! Pat Valūtas fonds nekavējoties aicinātu šādu nodokli piemērot bankrotējošu banku īpašnieku dividendēm, nevis grūtdieņiem.
Tāpēc tā vietā, lai krīzes smagumu taisnīgi sadalītu visiem (devalvācija) vai lai krīzes smagums proporcionāli tiktu vairāk bagātajiem (progresīvs nodoklis), valdība izvēlējās noslaukt visu no sociāli vismazāk aizsargātajiem un riskēja iet uz juridiski slidenas takas, kas noslēdzās ar Satversmes tiesas spriedumu.
