Runājot par Ekonomikas ministrijas plāniem pārtraukt OIK atbalstu biomasas un biogāzes stacijām, es nesaprotu pašu jēdzienu – visa veida atbalstu, kuru var interpretēt, kā vien ienāk prātā. Šeit ir ienests jēdziens, kuru var tulkot, kā vien ienāk prātā. Likumdevējs ir iestrādājis absolūto nenoteiktību. Tas ir novedis līdz pavisam dīvainam rezultātam, jo visa sistēma un nozare ir būvēta, paļaujoties uz likumdošanu. Dīvaina darbība, interesanti, kā politiķi izkļūs no šīm lamatām.
Šeit nav nekādu noslēpumu. Šeit ir ieguldīts kapitāls, ir veikta darbība, tiek algoti cilvēki, iedarbināta vesela infrastruktūras nozare ar daudz jaunām tehnoloģijām, parādītas visāda veida inovācijas. Vai vispār bija jēga to visu iesākt? Es nesaskatu konsekvences, ka pēkšņi ne tikai pārvelk strīpu visai atajunojamās enerģijas ražošanai, bet ari mēģina atrast vainīgos iepriekšējās paaudzēs. Grūti saprast racionālo pusi.
Situācijas traģisms ir tajā, ka tagad cīnāmies ar vienu no lielākajām katastrofām kopš 2.pasaules kara, kā daži saka, mēs gatavojamies pilnīgi jaunai ekonomikai, tehnoloģiskās revolūcijas laikam, bet te mēs pēkšņi sākam nodarboties ar pagātni. Var tikai izteikt sev pašiem līdzjūtību, kā var tik vienkāršu, skaidru un caurskatāmu sistēmu pataisīt par farsu. Ja jau reiz sāk kaut ko attīstīt, tad tas ir jānoved līdz galam.
Sākot ar 2011. gadu ir notikusi pilnīga enerģētikas un atjaunojamo energoresursu likumu degradācija.
