Izpratne par sabiedriskajiem medijiem ir likta kā stūrakmens NEPLP rīkotā konkursa uz LTV valdes locekļu amatiem, kurš ir apvīts ar noslēpumainību, jau tagad izpelnoties nelabu slavu.
Konkursa gaita un norise lika uzdot jautājumu – vai pašai NEPLP ir tā izpratne par sabiedrisko mediju? Par saviem pienākumiem un atbildību saskaņā ar likumiem, kuri arī nosaka NEPLP darbību?
Gandrīz jau mēnesis pagājis, NEPLP spītīgi un bez jebkāda pamatojuma turoties pie 41 pretendenta vārdu, to iesniegto dokumentu, vērtēšanas gaitas un rezultātu nepubliskošanas, lai gan ne tikai es, bet virkne sabiedrības viedokļu līderu uzskata, ka LTV valdes locekļu amatu konkurss nevar būt slepens.
Pat vairāk – atsevišķi mediji sāka dīvainā kārtā aktīvi piedāvāt šauru diskusiju – vai otrajā kārtā iekļauto pretendentu vārdus publiskot tagad vai jāgaida līdz pirmdien paredzētajai tikšanai ar LTV kolektīvu?
Aiz šauras diskusijas ir slēpts galvenais jautājums – no kā un kādā veidā pretendenti tika atlasīti? Vai tad NEPLP pirmajā kārtā pieņemtie lēmumi ir pilnīgi pamatoti, un ar to tad sabiedrībai pat nevajadzētu būt iespējai tos vērtēt un vienkārši ir jātic, ka tie ir pareizi? Vai nav par daudz prasīts no sabiedriskās TV skatītāja, kuram ir paredzēts 36 latu liels slogs par skatīšanos?
Par dažādām, maigi sakot, neskaidrībām jau ir rakstīts. Mani, savukārt, izbrīnīja e-pastā saņemtā NEPLP juriskonsultes Gitas Keisteres vēstule ar paziņojumu par nevirzīšanu uz konkursa 2. kārtu. Es pieļāvu, ka NEPLP locekļi savus lēmumus ir pieņēmuši padomes sēdē, un sēdes notiek, ievērojot likuma “Par valsts un pašvaldību kapitāldaļām un kapitālsabiedrībām” noteikumus, uz kuriem pati NEPLP atsaucas konkursa nolikuma 1.2. punktā.
Diemžēl, jau NEPLP mājas lapā sastapos ar galīgi maldinošu informāciju. Sadaļas “Padome” apakšsadaļā “Padomes sēžu darba kārtības” ir atrodama š.g. 31. janvāra sēdes kārtība, kurā kā pirmais punkts noteikts “pirmās kārtas pretendentu izvērtēšana un izvirzīšana konkursa otrajai kārtai”. Tai seko uzreiz 7. februāra sēde, kurā skatīti citi jautājumi. Vai tad citas sēdes, uzklausot pretendentus, nav notikušas?
Gadījumā, ja NEPLP ir noturējusi vairāk nekā vienu sēdi 31. janvārī, vai tad visas sēdes ir notikušas atbilstoši likuma “Par valsts un pašvaldību kapitāldaļām un kapitālsabiedrībām” prasībām? Vai sēžu norises ir atspoguļotas protokolos, kā to prasa likums?
Diemžēl, NEPLP plaši proklamētais un no citiem prasītais atklātības princips šinī gadījumā nedarbojas un uz manu iesniegumu NEPLP ar lūgumu iepazīties ar sēžu protokoliem neesmu saņēmis pat apstiprinājumi, ka tādi ir. Vēl jo vairāk - 18. februārī es personīgi ierados NEPLP telpās, lai iepazītos ar sēdes protokolu, kurā notika kandidātu vērtēšana – taču liels bija mans pārsteigums, bet šī protokola nebija! Četras dienas vēlāk sazvanoties ar padomes priekšsēdētāju Ainaru Dimantu, viņš teicās neko nezinot par sēžu protokoliem, lai gan saskaņā ar likumu tieši viņš ir tas, kuram šādi protokoli ir jāparaksta.
Sabiedrībai ir tiesības sekot līdzi gan pirmajai, gan otrajai konkursa kārtai. Citādi neatšķitināti paliek vairāki jautājumi, kuri noteikti nevairos uzticību jaunās valdes vadītās sabiedriskās televīzijas darbībai.
Viens no tādiem ir nesaprotamā un ne ar ko, izņemot iespējamo vēlmi ietekmēt konkursa rezultātus, neizskaidrojamā sociālajās zinātnēs iegūtās izglītības sijāšana konkursa nolikumā.
Izglītība biznesa vadībā (business administration) gan pretendentiem uz valdes priekšsēdētāja amatu, gan uz valdes locekļa amatu programmu attīstības jautājumos sniedz vajadzīgos punktus (tas būtu saprotami, ja tiktu meklēts komerctelevīzijas valdes loceklis). Savukārt vadības zinātņu, t.sk. sabiedrības vadības (public administration), izglītība, pat doktora grāda līmenī, ir pielīdzināta profesionālai izglītībai, lai gan likums “Par valsts un pašvaldību kapitāldaļām un kapitālsabiedrībām” attiecas uz LTV valdes darbu. Tātad tai jādarbojas atbilstoši sabiedrības vadības principiem. Atļaušos norādīt, ka sabiedrības vadības maģistra programma ir speciāi izstrādāta Latvijas pašvaldības un valsts iestāžu vidējā un augstākā līmeņa darbiniekiem.
Vēl interesantāks ir sīks precizējums prasībām par izglītību valdes locekļa programmu attīstības jautājumos – tikai uz doktora grādu attiecas izglītība “mediju socioloģijā”, kas nekur citur vairs neparādās. Nezinātājiem paskaidrošu – esmu ieguvis bakalaura grādu sociālajās zinātnēs (komunikāciju zinātnēs), vēlāk papildināju iegūtās zināšanas sociālo zinātņu programmā “Sabiedrības vadība”, kas Latvijas Universitātē izstrādāta tieši valsts un pašvaldības iestāžu vadītāju un valsts pārvaldes aparāta darbinieku zināšanu celšanai – esmu ieguvis šeit maģistra grādu. Pēdējos gadus studēju doktorantūrā un atbilstoši akadēmiskajai terminoloģijai esmu zinātniskā grāda pretendents – proti – finiša taisnē pirms doktora grāda iegūšanas.
Diemžēl, kā var secināt no publiskajā telpā izskanējušās informācijas, NEPLP ir ārkārtīgi subjektīvi vērtējis izglītības aspektu, jo pat cilvēks ar doktora grādu jurisprudencē – Dr.Iur. Jānis Rušenieks, ar savu izglītību tika pielīdzināts bakalaura grāda saņēmējam (tāpat, kā es), vadoties no padomes izstrādātā trafareta. To profesoram Ainaram Dimantam ar savu akadēmisko izglītību būtu vajadzējis zināt.
Jāatzīmē, ka man personīgi pazemojošs un aizskarošs bija padomes formulētais viedoklis, ka, citēju – “Padomes locekļi neuzskatīja, ka Jums ir atbilstoša pieredze vidēju vai lielu uzņēmumu/organizāciju vadībā, kā arī nevarēja uzskatīt, ka Jums ir profesionālā un praktiskā pieredze galvenā redaktora vai radošo industriju vadībā. Pārējais tika novērtēts atzinīgi.”. Laikam būs jāuzdāvina brilles cienījamajam Dimanta kungam, ja viņš nespēja mana CV izlasīt, ka divus gadus esmu bijis žurnāla “Vakara Ziņas” redaktors.
Bez tam, kopš 1993. gada esmu darbojies uzņēmējdarbībā un 2012. gadā, salīdzinot savas profesionālās darbības rādītājus ar autortiesību aģentūras AKKA/LAA datiem, ieguvis aptuveni 25% pašmāju lielo oriģinālkoncertu rīkošanas tirgus daļu, nerunājot par desmitiem TV, radio koncertu translācijām, videoklipiem, dokumentālajām filmām, u.c. projektiem, ko esmu realizējis un kas atbilst radošo industriju vadībai. Protams, NEPLP skatījumā arī šis apstāklis nav uzskatāms par “radošo industriju vadību”, lai gan viena vidēja koncerta norise faktiski līdzinās vidēja uzņēmuma vadībai – to norisē ir iesaistīti desmitiem, bet atseviškos gadījumos – simtiem dažādu jomu profesionāļu, kuru darbu ir ne tikai jāspēj saplānot, bet arī vadīt un operatīvi reaģēt ārkārtas situācijās. Rezultātā - mana profesionālā pieredze ir novērtēta ar apaļu “0”. Un šis jau ir reāls goda un cieņas aizskārums.
Nezinātājiem – tostarp paštaisnajiem no NEPLP atgādināšu, ka izglītības jomā izvirzīt tik šauras, specifiskas prasības kādas izdarīja NEPLP var tikai gadījumā, ja amats tiek pakārtots konkrētam vēlamam kandidātam vai arī aiz nezināšanās. Gribētos ticēt, ka šoreiz spēkā ir pēdējais faktors, jo pat tādam amatam, kā Satversmes tiesas tiesnesis, netiek izvirzīta jurisprudences maģistra vai doktora grāda esamība – par pietiekamu tiek uzskatīta doktora vai maģistra grāda esamība jebkurā nozarē, ja ir bakalaura grāds jurisprudencē. Tas saistīts ar faktu, ka Satversmes tiesas tiesnesis, līdzīgi, kā LTV valdes loceklis, nav akadēmisks amats.
Jācer, ka šāda novērtējuma – “0” piešķiršana, ignorējot manu profesionālo piredzi ir tikai nejaušība, nevis sods par atļaušanos publiski norādīt, ka NEPLP apstiprinātā Sabiedrisko mediju nākotnes vīzija daudzos tās punktos ir nekvalitatīva, neprofesionāla, izšķērdīga un neralizējama. Respektīvi – jācer, ka šāds vērtējums nav mēģinājums LTV valdē “ielikt” marionetes.
Daudz kas izskatās nesaprotams šajā konkursa nolikumā. Vai tiešām to šķetināt būs iespējams tikai Administratīvajā tiesā? Kādēļ klusē Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija? Kādēļ klusē LTV kolektīvs, kurš savu interešu aizstāvēšanai ir izveidojis veselas trīs arodbiedrības?
Vai tiešām kāda mana kolēģa novērojumi “Lielās mūzikas balvas” ceremonijā LTV tiešraidē, vairākas reizes rādot iespējamo kandidātu Rolandu Tjarvi vienā ložā ar likumīgo dzīvesbiedri Nelliju Ločmeli, žurnāla “IR” galveno redaktori, un profesori Intu Brikši un Skaidrīti Lasmani, kura specializējas žurnālistikas ētikas jautājumos, nozīmē, ka LTV jau gatava Tjarves otrajai atnākšanai? Laikam šeit būtu jāapstājas, jo gadījumā ja par LTV valdes locekli tiešām kļūs Rolands Tjarve, kura laikā LTV iestiga pamatīgā stagnācijā (atcerēsimies kaut vai LTV darbinieku stāstus par lepno ģenerāldirektoru, kurš nesveicinājās ar liftā braucošajiem kolēģiem, bet ar padotajiem runāja kājas uzlicis uz galda kā amerikāņu mafijas krusttēvs), varētu būt apdraudēta mana kā producenta sadarbība ar LTV.
Lai kā tur nebūtu, ir pēdējais laiks atbildēt uz jautājumu – vai pati NEPLP pilnībā izprot sabiedrisko mediju, par ko konkursa nolikums sola 10 punktus? Vai tomēr tai “nav skaidra izpratne” ne par sabiedrisko mediju, ne par šo jomu reglamentējošo likumu prasībām?
Noslēgumā – vēl par kādu sapni. Reiz nosapņoju, ka kāda tautā ne visai mīlēta izbijusi redaktore pēc izgāšanās partijas, Saeimas un pašvaldību vēlēšanās alkst atgriezties mediju biznesā, kļūstot par apvienotā sabiedriskā medija uzraudzības padomes vadītāju. Tā teikt – lai par nodokļu maksātāju naudu iemācītu viņiem domāt tā, kā grib viņa. Un tad es pamodos, ar apziņu, ka tas bija tikai sapnis, kuru cerams, nepildīs marionetes NEPLP veidā.
Quo Vadis, NEPLP?