Latvijas Televīzijas vārds Jaunā gada pirmajās dienās tiek locīts daudzkārt biežāk, nekā gaidīts – un tam par pamatu ir ne tikai duāli vērtētā Jaungada nakts mistērija, bet gan daudz sāpīgāka lieta – pašas Latvijas Televīzijas faktiskā agonija.
Juris Millers,producents
Pirms pieciem gadiem idejām bagāts un cerībām par iespēju ko mainīt, piedalījos konkursā par LTV ģenerāldirektora posteni. Toreiz NRTP deva priekšroku Edgara Kota kandidatūrai, jo birokrātiski bailīgajam Ābramam Kleckinam daudz simpātiskāks šķita birokrātiski stagnējošā Edgara Kota vadības stils. Tiesa gan – vēlāk, privātās sarunās NRTP locekļi atzina, ka manis piedāvātais redzējums par LTV attīstību bija daudz progresīvāks, drosmīgāks un nepieciešamāks, taču visu esot izšķīrušas kandidātu “politiskās aizmugures”.
Ir pagājuši pieci gadi, kuru laikā jaunais NEPL sastāvs ir pakāpeniski sācis ieviest dzīvē lietas, ko savulaik minēju kā neatliekamas un steidzamas, kaut vai pašas LTV pārvaldes jauno modeli, bet citas koncepcijā minētās lietas ir realizējuši citi TV kanāli, atņemot LTV krietnu skatītāju pulku.
Kāds ir “sausais atlikums” E.Kota “stagnācijas laikam” LTV? No tās ir aizgājuši spēcīgākie un profesionālākie žurnālisti, bet TV strādāt ir palikuši vien atsevišķi savas profesijas fanātiķi un virkne savu talanta dzirksteli sen zaudējušu darbinieku, kuriem darbs LTV nozīmē spokainu klīšanu starp pustukšajiem Zaķusalas augstceltnes stāviem un regulāru algas saņemšanu par “it kā strādāšanu”. Šis “atstrādātāju” štats ir viens no virzieniem, kurā tiek nelietderīgi tērēti valsts budžeta līdzekļi, ne tikai maksājot algas, bet arī nodrošinot darba apstākļus un sociālās garantijas. Izcils piemērs bija kaut vai ziņu dienesta vadītājs, kurš tikai pēc aiziešanas no darba atzinās, ka viņam ir smagas problēmas ar alkoholu. Un šis nav tikai fakts, bet gan sāpīga indikācija.
“Strādāšana LTV” pēdējos gados ir nozīmējusi vien birokrātiskā sloga pieaugumu, kas jau sen prevelē par radošo dzirksteli. Jebkura radoša un progresīva ideja par jauniem raidījumiem ātri vien nomirst LTV birokrātiskajā mašinērijā.
Kā producents esmu veidojis raidījumus kopš 1991. gada un daudzus no tiem – LTV, tādēļ droši varu apgalvot, ka tik radoši novājināta LTV, kāda tā iesoļoja 2013. gadā, tā nav bijusi vismaz kopš 1988. gada, kad sākās mana pirmā sadarbība ar LTV.
Kādi ir cēloņi esošajai situācijai? Viens no cēloņiem – profesionālas paaudžu maiņas neesamība, kas sakņojas profesionālas izglītības sistēmas trūkumā, kā arī LTV kanālu vadības padomju laikiem raksturīgās domāšanas triumfs, kas spēj ne tikai atbaidīt, bet arī iznīcināt jebkuru radošo iedvesmu pašā televīzijā.
Kādi ir risinājumi? Jācer, ka NEPL, vētījot potenciālos kandidātus LTV jaunajai valdei, pietiks drosmes radikālām pārmaiņām, jo plastiskā operācijā šeit vairs nepalīdzēs – pacieta traumas ir ļoti tuvas tam, ko dēvē “ar dzīvošanu nesavietojamas”. Latvijā un tuvējās valstīs ir desmitiem talantīgu režisoru, producentu, operatoru, montāžas speciālistu, kuri būtu priecīgi realizēt savas radošās ieceres LTV, taču tās birokrātija un vēlme pašai ražot raidījumus, noved pie nekvalitatīvāka produkta iegādes par daudz augstāku cenu.
Salīdzinājumam – ja projektu realizē neatkarīgie producenti, tas izmaksā vismaz divas, bet dažkārt pat trīs reizes mazāk, nekā gadījumā, ja šo pašu projektu realizē Latvijas TV. Kādēļ? Jo neatkarīgajiem producentiem nav jāuztur mākslīgs birokrātijas aparāts, nav jāuztur nesaimnieciskās (vēl 1968. gadā melnbaltās TV darbībai projektētās) Zaķusalas spoku mājas telpas.
Manā skatījumā LTV no patreizējiem vairāk nekā 400 darbiniekiem reālais darbs būtu aptuveni 100 cilvēkiem, kuri itin veiksmīgi varētu strādāt jebkurās citās biroja telpās, kas, salīdzinot nepraktiskās Zaķusalas ēkas izmaksas, izmaksātu daudz lētāk, ļaujot ietaupīto naudu novirzīt kvalitatīvu, profesionālu un mūsdienīgi realizētu raidījumu iepirkšanai no producentu grupām. Pie tam, ne tikai Latvijas (šāda pieredze citiem Latvijā strādājošajiem TV kanāliem jau ir vairāku gadu garumā).
Latvijas TV sen vairs nav kolektīva. Ir atsevišķas interešu grupas, kas savstarpēji cīnās par izdzīvošanu. Brīdī, kad izšķiras LTV liktenis, es gribētu aicināt šis “interešu grupas” nolikt malā savas savtīgās merkantīlās intereses un atcerēties, ka vismaz fomrāli Latvijas TV joprojām ir sabiedriskā TV, kurai ir jākalpo sabiedrības interesēm.
Un visbeidzot – mans viedoklis par Jaungada nakts mistēriju. Lai cik tas nepopulāri šobrīd neizklausītos, es cienu režisori Svetlanu Rudzīti. Par profesionālismu. Par fanātismu. Par cerībām. Protams, jūs teiksit – 50000 latu ir milzīga summa. Jā, tā ir liela nauda, taču neaizmirstiet, ka radošajiem cilvēkiem no šīs naudas tika vismazākā daļa – aptuveni divas trešdaļas no tās “noēda” LTV birokrātija. Un pie tā nav vainīga ne Svetlana Rudzīte, ne citi pārraides radošie cilvēki. Jebkuru labi aizsāktu ideju var viegli nosit ar birokrātijas āmuru. Un to, kas pēc tam paliek pāri, mēs visi redzējām.
Bet tā saucamajām LTV 1. kanāla vadītājām es ieteiktu prasties godu un uzrakstīt atlūgumus. tas būtu mazākais, ko viņas var izdarīt pēc tā, kad savas “valdīšanas” dēļ saņēma atlūgumus no tādiem izciliem profesionāļiem, kā Ilva Liepiņa vai Arnis Krauze.