Trešdienas vakara mieru man izjauca kāds izmisis ģimenes draugu zvans – jau kuro dienu temperatūra 39,9, zāles vairs nepalīdz, “ātro palīdzību” saukt bailes – ja nu liks maksāt par izsaukumu…
Protams, šajā situācijā izdarīju to, jo jebkurš cilvēks būtu darījis – ieteicis nekavējoties braukt uz slimnīcu un piedāvāju aizvest slimnieku līdz tuvākajai medicīnas iestādei – “Stradiņiem”. Vēl braucot mašīnā sazvanījos ar slimnīcas uzņemšanas nodaļu, un precīzi aprakstot pacienta simptomus, pārliecinājos, ka šī slimnīca ir pareizā, uz kuru jāved slimnieks. Pirmais pārsteigums – pēc dažu minūšu vizuālās apskates un trīs latu iekasēšanas ārstu verdikts – mēs angīnu neārstējam, vediet uz “infekcijām”. Tas nekas, ka cilvēkam ir 39,9 – netika piedāvāts pat iedzert zāles temperatūras mazināšanai, galvenais – atbrīvoties no pacienta un dabūt trīs latus – slimnīcas kase taču kaut kā jāpilda.
Tomēr ne jau dēļ trīs latiem un ārsta vienaldzības rakstu šo vēstuli – kamēr gaidīju uzņemšanas nodaļā, redzēju ko tādu, ar ko vēlos padalīties. Un proti – pirms mūsu ierašanās nodaļā jau sēdēja kāda ģimene, kurai ārsti turpat trīs stundas (!) neuzskatīja par vajadzīgu pateikt, ka viņu atvestais slimnieks jau sen ir hospitalizēts un viņi te lieki sēž. Kā lai to nosauc, ja ne par cinisku, piedodiet – “pohu***u”? Bet tie, piedodiet, ir tikai “ziediņi”.
Tieši šajā laikā no uzņemšanas nodaļas tika izvesta kāda aptuveni 85-90 gadus veca kundze, kurai ārsti pateica – brauciet mājās, mēs jūs slimnīcā nepaturēsim. Pulkstenis bija tuvu pusnaktij, kundze dzīvoja Olainē, vienīgā iespēja nokļūt mājās – ar taksometru, ko reģistratūras darbiniece piedāvāja izsaukt, piesakot, ka tas maksās vismaz 15 latus. Lieki teikt, ka šādas naudas viņai nebija. Arī Ls 16,75, ko viņai lika samaksāt par izmeklēšanām, kundzei nebija. Redzot, kā, ar asarām acīs šī sirmgalve lūdza blakus sēdošajai meitenei saskaitīt, cik kapeiku ir viņas maciņā, es piedāvāju viņu bez maksas aizvest uz Olaini, jo skatoties uz šīs kundzes stāvokli, kļuva skaidrs – vēl mazliet un tie paši uzņemšanas nodaļas ārsti varētu papildināt sava morga klientu statistiku. Vai tiesām cilvēciskums ārstiem ir svešs un formalisms ņem virsroku pār cilvēku dzīvēm? Vai vismaz piedāvāt ziemas laikā pārnakšņot līdz pirmajam transportam būtu par daudz prasīts?
Sazvanoties ar veselības ministri Ingrīdu Circeni šorīt kļuva skaidrs, ka šāda poblēma ir zināma, taču tūlītēja risinājuma viņai nav, jo tā ir globāla lieta – “ātrie” uz slimnīcām ved pacientus, ko vajadzētu aprūpēt mājās, nevis slimnīcās, tas rada “slimnieku pārprodukciju”, u.t.t. Uzklausot ministri, viņas cilvēcīgais viedoklis bija, ka šāda rīcība bija nepareiza, taču kaut ko labot var tikai pārstājot ar “ātrajiem” lieki vadāt cilvēkus uz slimnīcām, to aizstājot ar ģimenes ārsta mājas aprūpes dienesta reformu. Ideja jau spoža, bet ko darīt tiem cilvēkiem, kuri šo reformu var arī nesagaidīt? Vai cilvēciskums un rūpes par cilvēku nav Hipokrāta zvēresta jēga?
Novēlot nesaskarties ar ārstu un likuma “pohu***u” pret Latvijas iedzīvotājiem –
Juris Millers, žurnālists un producents