Ventspils Olimpiskajā centrā jau skan 2009. gada "Eirovīzijas" dziesmas. Kam šogad vajag "Eirovīziju"?
Šī nedēļas nogale daudzās mājsaimniecībās pie televizoriem atkal pulcēs simtiem tūkstošu TV skatītāju, kas aktīvi sekos 20 mūziķu mēģinājumiem pierādīt to, ak tieši viņu izpildītā dziesma ir pelnījusi iespēju doties uz Maskavu pārstāvēt Latvijas godu.
Iespējams, šogad mūziķu dzinulis ir tieši Maskavas faktors - milzīgais, tikai dažiem Latvijas estrādes māksliniekiem pieejamais mūzikas tirgus vilina daudzus. Bet - ne visiem tas ir pieejams un ne jau visus tur kāds gaida ar atplestām rokām.
Es nesūkstīšos par atsevišķu dziedātāju "pofigismu" pret savu sniegumu - sak - manam sponsoram patīk, tadēļ viss ir o.k.. To lai vērtē TV skatītāji. Bet - kādu ieteikumu gan atļaušos dot - manuprāt, "Eirovīzija" (vienalga, vai tā notiek Maskavā, Varšavā, Parīzē vai Viļņā) ir iespēja valstij. Kāda? Ne jau tikai "atzīmēties" daudzo valstu raibajā muzikālajā kokteilī, bet veicināt intelektuālā īpašuma eksportu, dodot iespēju uz "Eirovīziju" braukt tieši tam mūziķim, kam ir ko piedāvāt starptautiskajai sabiedrībai tieši tagad, nevis kaut kad nākotnē. Dziesmas un mūzika ir viens no reālākajiem pievienotās vērtības piemēriem, ko mūsu valsts var eksportēt.
Pārskatot visu 20 mūziķu dziesmas nonācu pie secinājuma - lai arī Intara Busuļa šī gada "Eirovīzijas" dziesma nav visveiksmīgākais muzikālais šedevrs viņa karjerā, tieši viņš šobrīd ir visgatavākais starptautiskam pieteikumam. Esam gana šķērdējuši mūsu valstij dotās iespējas, izšaujot tukšas lozes, uz "Eirovīziju" sūtot mākslīgi veidotus projektus, kas nav spējīgi darboties ilgtermiņā. Intaram šī iespēja ir vajadzīga tieši šogad.