Nupat “Ernst & Young Baltic” veiktais audits par Latvijas Radio stāvokli ir patiesi šokējošs – pērnā gada nogalē budžeta “caurums” šajā uzņēmumā bija ap miljonu eiro, bet šogad plānotais – ap 1,4 miljoniem latu.
No vienas puses, Latvijas Radio ar likumu ir uzlikts pienākums darboties sabiedrības interesēs un pildīt nacionālo pasūtījumu, no otras puses tas darbojas brīvā reklāmas tirgū, konkurējot ar citām radiostacijām. Bez tam – konkurē ar vērienu – Latvijas radio 1, Latvijas Radio 2, Radio Klasika, Domskaja Ploščaģ un Radio Naba – lūk, par ko maksā visi nodokļu maksātāji.
Cilvēciski es tiešām neapskaužu Dzintri Kolātu, kuram nu atkal jāsakārto uzņēmums, ko viņš jau reiz veiksmīgi sakārtoja un atstāja savam pēctecim visai labā stāvoklī. Bet – kā nodokļu maksātājs, uz kura rēķina tiek uzturētas šīs piecas radiostacijas, vēlos paust radikālu priekšlikumu, kas, manuprāt, no valsts līdzekļu izlietojuma viedokļa, ir krietni racionālāks, nekā šī brīža situācija. Un proti – no valsts budžeta turpināt finansēt tikai vienu sabiedriskā radio programmu (Latvijas Radio 1), savukārt pārējās programmas, atbrīvojot no sabiedriskā radio statusa, pārdot izsolē. Tas arī sasaucas ar auditoru pausto viedokli, kuri kā problēmu cēloņus norāda uzņēmuma līdzšinējās darbības modeli, kas apvieno nacionālā un komerciālā radio funkcijas.
Protams, kāds šobrīd varētu šausmās palekties, bet – Latvijas radio 2 ir absolūts komercradiostacijas modelis, kam piedevām ir konkurents “Latviešu radio”, līdzās Radio 4 (Domskaja Ploščaģ) ir virkne lokālo krieviski raidošo radiostaciju, ar kurām tas konkurē, savukārt Radio Klasika, kas, varbūt, ir pats kvalitatīvākais Doma laukuma ēkā radītais produkts, ar krietni mazākām izmaksāt tikpat efektīvi spētu darboties arī privātā paspārnē to – to apliecināja “Radio Amadeus”.
Auditori arī norāda, ka neefektīva cilvēku resursu izmantošana ir bijis viens no cēloņiem būtiskam izmaksu pieaugumam 2007. un 2008.gadā. Te nu jāsecina, ka tas, ko Latvijas Radio izdara varāki desmiti cilvēki, privātās radiostacijās tikpat profesionāli spēj paveikt 5-7 cilvēki. Piemēram, Latvijas Radio ziņu dienesta kolektīvs ir tik liels, ka ar to pietiktu starptautiskas raidstacijas darbības nodrošināšanai.
Visbeidzot – viena no Latvijas Radio vadības kļūdām ir mēģinājums vienlaikus sēdēt gan uz valsts budžeta dotācijas līdzekļiem, gan uz reklāmas ieņēmumu “adatas”. Ja Latvijas radio ir sabiedriskais radio, tad tam ir jāizstājas no reklāmas tirgus, jo vienlaicīga nacionālā pasūtījuma (sabiedrības ekspektāciju apmierināšana) un izdabāšana reklāmdevējiem (reklāmas ieņēmumu palielināšana) ir savstarpēji praktiski nesavienojamas lietas. Protams – ir vēl viens risinājums – atteikties no valsts budžeta dotācijas un uzlabot savu darbību 100% saimnieciskā aprēķina apstākļos, tērējot tikai tik, cik pašu spēkiem var nopelnīt. Savukārt Nacionālajai radio un televīzijas padomei, ja tā vēl spēj kaut cik konstruktīvi skatīties un pārraudzīt pašas savārīto putru, būtu jāpiedāvā nacionālais pasūtījums visām privātajām radiostacijām ar nacionālās apraides tīklu.
Un vēl – Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas kā sabiedrisko mediju administartīvo un tehnisko resursu savstarpējā integrēšana, par ko es runāju vēl pirms gada, ir neizbēgama. Vajag tikai saņemties drosmi un to atzīt.