Šķiet - nemirstīgs būs jautājums – vai 16. martā kādai interešu grupai vai politiskajam spēkam ir jāatļauj pulcēties un rīkot gājienus vai mītiņus, vai arī tos jāaizliedz. Rīgas dome šogad nolēmusi nesankcionēt nevienu gājienu, bet to rīkotgribētāji par savām tiesībām solās cīnīties tiesā.
16. marts Latvijai ir kļuvis par klupšanas akmeni attiecībās ar Krieviju un citām NVS valstīm, kuras, šo pasākumu saista ar nacisma ideju atdzimšanu un glorificēšanu Latvijā. Es gan teiktu – ar Latvijas nespēju izskaidrot šī datuma lomu un nozīmi mūsu valsts liktenī. Latvijas tēla veidotāji ir pieļāvuši kārtējo stratēģisko kļūdu, nespējot skaidrot Krievijas un citvalstu medijiem par to, kas patiesībā ir 16. marts un kādēļ šajā datumā savulaik daži simti, bet nu jau vien daži desmiti sirmu vīru, kuru zēnību sadragāja citvalsts varas, ietērpjot viņus svešās uniformās, vēlas nolikt ziedus pie simbola, kas viņiem ļāva izturēt kara šausmas, cerībā, ka pēc kara atkal būs sava valsts.
Jā, daži simti 1940. gada jūnijā ar ziediem sagaidīja Sarkanās armijas tankus. Jā, daudzi tūkstoši pēc gada ar ziediem sveica vācu armijas karavīrus Rīgā. Kāpēc? Tāpēc, ka pirmie gada laikā paspēja nodarīt latviešiem tik daudz sāpju un ļaunuma, cik vācieši nepaspēja septiņos gadu simteņos. Un šo Baisā gada faktoru Krievijas sabiedrībai neviens nav pat centies izskaidrot. Bet – propagandas mašinērija strādā uz pilnu klapi. Diemžēl, mums par ļaunu.
Ikreiz iebraucot Krievijā un tiekoties ar kolēģiem – augstskolu mācībspēkiem un žurnālistiem, man nākas atkal un atkal skaidrot, ka Latvijā nesit krievus, bet latviešu skolas, bērnu un naudas trūkuma dēļ, tiek slēgtas vēl biežāk, nekā krievu skolas. Kad viņi uzzina, ka Latvijā valsts un pašvaldības finansē par poļu, baltkrievu, ukraiņu, ebreju un citu nacionālo minoritāšu skolas, viņu izbrīnam nav robežu. Lūk, kā 21. gadsimtā pavisam nemanāmi lielas nācijas apziņā tiek iepotēts, ka kāda maza tautiņa ir viņu ienaidnieks. Skumji un nožēlojami. Un ne jau tikai par to, ka informatīvā cenzūras kontolētā vakuumā dzīvojošās kaimiņvalsts nācija notic šiem propagandas garadarbiem. Skumji par to, ka mēs nespējam paši sev un citiem pateikt, kas mums ir 16. marts un kādēļ šajā dienā mēs noliecam galvas mūsu vectēvu priekšā. Tādēļ arī ik gadu būs mūžīgais jautājums – kur šajā vārdu virknējumā ir jāliek komats: “Atļaut nedrīkst aizliegt!”