Es esmu latvietis un stāvu savā zemē Latvijā. Bet kāpēc man tāda sajūta, ka mana tauta mirst?
Nebiju ķēries pie spalvas gadus 20. Toreiz gan – lai izteiktu viedokli, aicinātu atbalstīt. Tagad piesēdos, lai aicinātu... domāt. Jo šī gada 19. februārī es pamodos citādā Latvijā. Precīzāk – ne tieši svētdienas rītā, bet jau brīdi iepriekš, klausoties un lasot visu izteikto, atklāju, ka es dzīvoju valstī, kādu to nebiju ieraudzījis.
Tā nebija kāda pēkšņa atklāsme, viens notikums. Režisora A.Hermaņa izrunāšanās LTV un PAR balsojušo pilsoņu pasludināšana par nodevējiem, reklāmas sauklis, kas mani neuzrunāja: latvieti, pacel savu (es atvainojos!) pakaļu un ej balsot pret!. Internetā kāds atļāvās ierosināt V.Lindermanu aizsūtīt uz Aušvici. Būtu palasījis, kas tā Aušvice un ko tā nozīmē cilvēkiem... Vairāk nekā 800 komentāri ar ļauniem lamu vārdiem tika V. Dūlem viņa akcijas sakarā. Tagad Dūle gan atvainojās, bet lieki – cilvēki neapjēdza ne to, par ko akcija, ne atvainošanos. Ja nu vienīgi varēja griezties pie Augstākā ar vārdiem: piedod tiem, jo viņi nesaprot, ko dara... Tas viss, pilienu pa pilienam, lika ieraudzīt, kādi mēs esam un jautāt: Latvija, kurp tu ej?
Latviešu sabiedrībā dominē uzskats, ka problēma ir politiķos, sadzīvē esam toleranti un draudzīgi. Daudzos gadījumos tas tā arī ir, bet tikpat bieži vārdam krievs tiek nicīga piegarša, ebrejus vaino vispasaules materiālajā kundzībā un gandrīz vienmēr sauc par žīdiem. Kādu smalkjūtību tas prasa, es sapratu, kad kāda lietuviete atklāja, ka uzruna „leitis” viņiem ir aizvainojoša. Un es dievojos, ka mēs no sirds priecājamies par „leišu” basketbolistu uzvarām, pat nenojaušot, ko šis vārds nodara lietuviešiem. Šī pieredze man deva ierosmi skaidri pajautāt simpātiskai ebrejietei – vai tas aizskaroši, ja lieto vārdu žīds? Atbilde bija „jā”... Bet, kad stāstu to saviem tautiešiem, saņemu atbildi: bet viņi taču IR žīdi! Tā mēs viņus saucam, tur nav domāts nekas ļauns, tur neko nevar darīt...
Un tā, pirmdienas rītā, pie spoguļa stāvot un sevi vērojot, nolēmu uzrunāt citus. Nevis vienkārši uz sevi paskatīties, bet SEVI IERAUDZĪT. Ieraudzīt visa piedzīvotā, mācītā un izciestā izveidoto priekšstatu sienu, emocijas, kas no tās plūst un atzīt, cik gan tas ir grūti izdarāms dzīvē – mīlēt ienaidnieku kā sevi pašu. Un novērtēt, ja kādam tas izdodas. Jo lielākais ienaidnieks man – tas esmu es pats.
Arī krievi un – visdrīzāk, ne tikai krievi, tajā rītā modās ar divām ziņām, vienu labu, otru – sliktu. Pirmā, labā, vēstīja, ka krievu (un ne tikai) tautības pilsoņi spēj apvienoties daudzskaitlīgā atbalstā sev interesējošu jautājumu izvirzīšanā un cerībā, ka ¼ balsojušo pilsoņu ierosme nevar palikt nesadzirdēta. Otra ziņa, kas, cerams, pārsteidza arī pašus aizrunājušos latviešus, bija, ka šī tolerantā dziedātāju tauta nēsā un arī atklāti pauž nedemokrātiskus uzskatus. Es praktiski nedzirdēju balsis, pat ne to, kuriem amata dēļ vajadzētu apsaukt sakarsušos prātus, ja vajag – kā skolas stundā aprādīt, kas tā demokrātija tāda ir un kā tā darbojas. Neitrāls gribēja palikt prezidents A.Bērziņš, arī politiķi bija atturīgi. Bet, redzot, kā sākotnējā sniega pika sasniedz gigantiskus apmērus, nenoturējās pretī kārdinājumam to pārvērst politiskajā kapitālā. Tā vietā, lai, mierīgi un cieņpilni pret savas valsts pilsoņiem, noskaidrotu, cik liels ir atbalsts izvirzītajam jautājumam – lai cik sāpīgs šis jautājums būtu, mēs saņemam histērisku propagandu, kas saceļ kājās 1 miljonu Latvijas pilsoņu.
Man saka, latviešu valodas aizstāvji guvuši pārliecinošu uzvaru. Nav gan pārāk tālu jāaizdomājas, ka krieviem balsojums jau nebija par valodu. Tas bija mēģinājums uztaustīt kādu jūtīgu vietu cilvēku prātos, lai viņus apvienotu kopīgām akcijām. Un latviešu politiķi metas pavēstīt, ka jaundzimušajiem nepilsoņu bērniem pienākas automātiska pilsonība un pareizticīgo Ziemassvētki jānolemj par svinamu dienu. Tas tiešām būtu bijis labas gribas žests pirms 20 gadiem – dzīvosim draudzīgi un kopā būvēsim vēl tik trauslo Latvijas valsti. Tagad, grozi kā gribi, tā ir krievu izcīnīta piekāpšanās. Tad kur tā uzvara?
Ja šī valsts nebūtu tik nabadzīga un vāja, tik ļoti atkarīga no SVF, Eiropas Savienības un nez cik daudz kā cita, tad šis ir tests ar pozitīvu atbildi, vai tauta atbalstīs „maigo” diktatūru, kas visādus nepareizu jautājumu uzdevējus noliks pie vietas, sašķiros, kurš ir ienaidnieks, kurš nē, noteiks, kurš mākslas darbs klasificējams kā deģenerātu māksla un iznīcināms, kuras grāmatas ievietojamas specfondos, utt.. Kaut kas ļoti pazīstams, vai ne? Tas liek domāt, kā sajutās cilvēki 1933.gadā Vācijā, jā, ļoti attālināti un neskaidri, laiks tomēr cits, bet tomēr, tomēr... Jo nav nekā jauna šajā pasaulē, tikai aizmirsts vecais.
Sliktākais, ko šobrīd var izdarīt, ir centieni nostiprināt likumā normas, kas dažu jautājumu izskatīšanas iespējas ierobežotu un papildināt Satversmi ar punktiem, kuri nav apspriežami un izmaināmi. Tas ne tikai noskaņojumā, bet arī juridiski valsti attālina no patiesas tautvaldības, liedz problēmām izpausties argumentos un diskusijās, bet iedzen tās dziļi pagrīdē, lai no jauna tās ieraudzītu, kad tās iznāks ielās- nu jau katastrofālos apmēros.
Visriņķī dzirdu – valoda ir valsts pastāvēšanas jēga. Bet ir taču valstis, kurās runā vienā un tajā pašā valodā (piem.Anglija un ASV). Un nekas, brīnišķīgi pastāv. Varbūt tomēr ir otrādi: valsts ir tā, kas var nodrošināt valodas pastāvēšanai vislabvēlīgākos apstākļus? Jeb, var arī nenodrošināt: 1/10 iedzīvotāju izbraukšana no valsts, katastrofāls līdzekļu samazinājums kultūrai, tai sk. literatūrai, bibliotēku iepirkumiem, utt.. Tad var paskatīties uz referendumu arī šādi: Latvijā izsaimnieko valsti, politiskā atbildība nepastāv vispār, ja kāds tiek pieķerts, arguments – esmu nevainīgs līdz notiesājošam spriedumam, ļauj atrasties pat premjera amata kandidātu sarakstā. Trešā daļa iedzīvotāju dzīvo nabadzībā un ekonomē, izvēloties lētāku pārtiku. Latvieši, vispār labi cilvēki, nespēj iestāties par savām tiesībām, jeb – tautas valodā runājot – pārtraukt zagšanu. Tai pat laikā mēģinājumus aicināt palīgā Latvijas krievus valsts sakārtošanā nogremdē politiskās spēles un latviešu iebaidīšana – nevar būt, ka krievi latviešiem vēl ko labu... Un vispār - krievs var būt tikai boļševiks. Tad balso par mežonīgo kapitālismu, un brīnās, ka radušās „īslaicīgas”, nu jau gandrīz pārvarētas grūtības. Un sakož zobus, un stāv un turas, jo latvietis reizēm bijis vērā ņemams karotājs.
Karš. Neesmu ar daudziem karavīriem runājis par pārdzīvoto, bet no tā mazumiņa izriet – vai domājat, ka šie jaunie, no skolas sola izrautie zēni saprata vairāk nekā mēs, labi paēduši, 20 gadus savā valstī mierā dzīvojuši un nesapratuši? Kādam labestīgam vīram acis aizmiglojās un lūpas iedrebējās: cik pārbijušies mēs bijām, kā mēs bēgām... un balss sāka trīsuļot, atgriežoties seno pārdzīvojumu varā, kad viss jaunības dzīves apsolījums izrādījies vien lielgabalšāviņa saplosīta gaļas gabala vērtībā. Tagad mēs noliekam šos vīrus vienu otram pretim, lai viņi raudātu atkal un izraudāto asaru daudzumā lēšam savu politisko kapitālu nākotnē.
Un, ja domāju par prezidentu, kādu novēlu Latvijai, tad tas būtu cilvēks, kurš ar vienādu cieņu runātu ar leģionāriem un sarkanajiem karavīriem un pirmais kopā ar viņiem spētu – nezinu, kad, iespējams – 8.maijā, noiet ceļu no Arkādijas parka līdz Brīvības piemineklim tā, lai šis ceļš ir nevis ienaida un aizdomu bruģēts, bet visu Latvijā dzīvojošo cilvēku ciešanu asaru mazgāts balts kā pienāktos būt ceļam no uzvaras pretī patiesai BRĪVĪBAI.
P.s. Kopš kara beigām pagājuši 67 gadi un iespēja ieraudzīt šādu gājienu ik dienu dramatiski samazinās. Bet šāda procesija nozīmētu tikai vienu – karš ir beidzies arī Latvijā. Ja vien šie vecie vīri iespētu noiet šo garo ceļu un mēs, aiz viņiem, asarām baltu nomazgāt...