Ik gadus valdība, Saeimas deputāti un ārstu pārstāvji apspriežot valsts budžetu runā vienu un to pašu – jāpalielina nozares finansējums, lai varētu palielināt ārstu algas. Taču vezums arvien nekust no vietas. Kādēļ? Atbilde ir vienkārša, taču neviens negrib teikt taisnību. Līdzīgi kā Andersena pasakā par kailo karali visi dod priekšroku savām lomām. Man tas ir apnicis un es gribu uzņemties tā puisīša lomu, kurš pateica: “Karalis taču ir kails!”
Sāksim ar budžetu. Valsts budžetā ik gadus tiek veltīti līdzekļi veselības jomai (Veselības ministrijai). Turklāt lūdzu pievērst uzmanību tam, ka Latvijā nav veselības aizsardzības ministrijas. Mums ir tikai Veselības ministrija un šķiet, ka tāpēc nav uzdevuma sargāt un saglabāt iedzīvotāju veselību. Bet - ne par to mans stāsts. Mans stāsts - par budžetu Veselības ministrijai nauda tiek piešķirta regulāri un ik gadus summa palielinās. Tā netika samazināta pat Valda Dombrovska “veiksmes stāsta” laikā. Piemēram, 2018. gadā Veselības ministrijai tika piešķirti 815,8 miljoni eiro, 2019. - jau 1,17 miljardi eiro, bet uz 2020. gadu plānoti 1,2 miljardi eiro.
Ja jau finansējums aug, kāpēc ārstu pārstāvji no gada gadā teic, ka vajag vēl vairāk naudas, lai nodrošinātu ārstu algu pieaugumu. Un šo “palīgā saucienu” allaž pārtver politiķi, prasot valdībai palielināt finansējumu. Taču budžets tiek pieņemts valdības versijā un viss noklust līdz nākamajai izdevībai paklaigāt...
Proti, pie mums viena un tā pati situācija atkārtojas ik gadus. Šī situācija nemainās un netop risināta. Kur tad ir problēma? Valdībā un mazajā budžeta finansējumā? Nē! Katru gadu Veselības ministrijai atvelētā summa aug. Tātad problēma ir kur citur. Kur tad? Un, lūk te sākas pasaka par kailo karali.
Sāksim ar politiķiem - Saeimas deputātiem. Īpaši ar tiem, kas opozīcijā. Viņiem ir savs, reljefi iezīmēts uzdevums - regulāri atgādināt vēlētājiem, kas viņi ir un ka viņi cīnās par viņu, par vēlētāju tiesībām. To darīt ir allaž ērti un izdevīgi tad, kad tiek apspriesti sociālie jautājumi. Lūk tāpēc mēs dzirdam regulāras deputātu runas par finansēšanas atbalstu ārstu algu paaugstināšanai. Tiesa, šie kungi liekuļo vai arī vienkārši nezin, ka valsts budžetam nav nekādas saistības ar ārstu algām! Finansējuma pieaugums Veselības ministrijai nevar nodrošināt ārstu algu pieaugumu! Lūk tā tiešām ir patiesība. Taču par to visi klusē. Jo tā ir ērtāk, ir ko vajadzīgā brīdī atgādināt vēlētājiem - mēs taču par jums cīnījāmies.
Tā ir jautājuma viena puse. Tā ir politika, kura, kā zināms ir smalka lieta un tumša lieta. Taču ir arī otra jautājuma puse - tās ir ārstu pārstāvju prasības palielināt finansējumu ministrijai, lai rastu iespēju palielināt viņiem, mīļajiem algu. Te arīdzan mīt tā pati liekulība. Turklāt dubulta. Pirmo mēs jau minējām - ministrija nenosaka ārstu algas.
Otra liekulības daļa pastāv iekš tā, ka klaigā ne visi ārsti, bet tikai to ārstu pārstāvji, kuri strādā slimnīcās. Mums nerimti apgalvo, ka slimnīcās nav ārstu, ka nav naudas, lai normāli aprūpētu pacientus. Tāpēc, ka ārsti maz saņem un dodas projām. Šādi saucieni pēc palīdzības apzināti maldina sabiedrību. Šeit vienā kamolā savītas dažādas problēmas. Par katru no tām ir nevis jāspriedelē, bet katra no tām ir jārisina. Un katras šīs problēmas risinājums ir labi zināms. Vienīgais - risināt tās nav izdevīgi, jo tad visiem kļūs skaidrs, ka karalis ir kails.
Pirmā problēma - ārsti noveco, bet jaunie aizbrauc. Risinājums ir vienkāršs - ārstu apmācība notiek par budžeta naudu, tāpēc katram jaunajam ārstam ir jāatdod savs parāds valstij - jāpastrādā tās labā 3-5 gadi. Tas nav cilvēktiesību pārkāpums, tās vienkārši ir normālas attiecības pilsoniskas sabiedrības ietvaros. Bet, ja negribi atstrādāt - atdod naudu.
Otra problēma - nepietiek vietu slimnīcās, nav pieejami speciālisti utt.. Tas saistīts ar nosacīti sliktu plānošanas sistēmu, ar visas valsts medicīnas finansēšanas sistēmas darbību. Nacionālā veselības dienesta, kurš dala naudu, darbības necaurspīdīgums. Kā uzlabot šīs valsts institūcijas darbu - tas ir atsevišķs stāsts. Tas būtu visai vienkārši, taču pagaidām to neļauj darīt tie, kuri stāv pie “naudas dalīšanas siles”.
Trešā problēma - pašas ārstu algas. Sabiedrība visu laiku nemana, ka pie mums runā par ārstu algām tikai divās Rīgas slimnīcās. Mums neviens nestāsta par zemajām vai nepietiekamajām ģimenes ārstu, speciālistu, poliklīniku darbinieku algām. Bet vairākums šo ārstu, tāpat kā slimnīcu ārsti, nesaņem savu algu uz medicīnas finansēšanas rēķina no valsts. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka ārsta kā darbinieka algu nosaka ministrija. Ikviena darbinieka algu nosaka viņa darba devējs. Tātad, ja reiz ārsti un poliklīniku vai citu medicīnas iestāžu personāls, izņemot slimnīcas, neceļ trauksmi par nepietiekamu atalgojumu, tad jau šī alga ir noteikta saprātīgi un šo medicīnas iestāžu vadlīnija ir “nepārēsties”!
Tulkojot vienkāršā valodā tas nozīmē, ka ārstiem un slimnīcu medicīniskajam personālam ar savām pretenzijām algu sakarā jāapelē nevis pie sabiedrības, nevis pie valdības vai ministrijas, bet pie saviem darba devējiem - slimnīcu vadības! Jo visas slimnīcas Rīgā šobrīd ir kapitālsabiedrības, kurām ir sava vadība, kura tad arī sadala medicīnai no valsts saņemto naudu, un šīs summas no gada gadā pieaug! Valdībai, Veselības ministrijai vienkārši nav tiesību jaukties slimnīcu darba iekšējos jautājumos. Tas ir pat pretlikumīgi.
Lūk tā mūs, sabiedrību mazlietiņ šmauc medicīnas profiņi ārstu pārstāvju statusā, un viņus savās interesēs atbalsta politiķi. Jo vēlēšanas taču ir ik pēc četriem gadiem.
Jevgeņija Zaiceva, neatkarīga ekonomiste