Tiesības uz veselības aprūpi 2018. gadā

aunais, 2018. gads ir atnesis tik daudz nodokļu un visādu citādu izmaiņu, ka visi likumu pildītāji (grāmatveži, uzņēmēji un vienkārši iedzīvotāji) ir tajās vienkārši sapinušies un neko nesaprot. Bet tie, kam jāgādā, lai saprotam likumus un to pielietošanas iespējas, arī ir sapinušies, tie nepaspēj viest izmaiņas savās mājaslapās un “savās galvās”, lai mūs pareizi konsultētu. Kopumā viss ir kā parasti – ierēdņiem intensīvi jāstrādā, bet viņi to vairs neprot un/vai nespēj…

Viena no problēmām - veselības aprūpes reforma. To, ka e-veselības programma nedarbojas mēs dzirdam gandrīz katru dienu, sākot ar pirmo janvāra darba dienu. Turklāt vēl ziņo par kiberuzbrukumiem mūsu “dārgumam”. Manuprāt, viss ir vienkārši - dažādi speciālisti ilgi sacerēja programmu, algoritms tika izstrādāts ne visai labi. Tādēļ arī programma “uzkaras”, kad tai vienlaikus aktīvi pieslēdzas tūkstoši lietotāju. Grāmatveži šo situāciju labi atceras saistībā ar 2017. gada 1. martu, kad nesabruka, bet kapitāli “uzkārās” EDS sistēma. Kaut gan dienā papildus pieslēdzās tik vien kā 5-7 tūkstoši cilvēku, lai elektroniski iesniegtu savas gada deklarācijas…

Nu, jā, nu labi, ārsti apgūs e-veselības programmu, aptiekas sāks normāli strādāt - ne to vien esam pieredzējuši - kaut vai grāmatvedībā un nodokļu lietās. Pagaidām mums visiem jāzina, ka slimības lapas vēl ilgi būs derīgas arī papīra formātā - gan «А», gan «В». Tāpat kā nekompensējamo medikamentu receptes. Tāpēc uzņēmumu grāmatvežiem un darbiniekiem ir jāzina un jāatceras, ka, pirmkārt, darbiniekiem par slimību un slimības lapu ir savlaicīgi jāinformē darba devējs. Otrkārt, grāmatvežiem jāatceras un jāzina, ka ar informāciju par slimības lapām, aprēķinot algu, jārēķinās ne tikai saistībā ar EDS sistēmu, bet arī papīra slimības lapu. “A” slimības lapas aprēķina un apmaksas nosacījumi 2018. gadā nav mainījušies. Tāpat nav mainījušies “B” slimības lapas uzskaites nosacījumi - ja tāda lapa ir, tad mēneša prognozējamais neapliekamais minimums un atlaižu (ja tādas ir) summa tiek dalīta ar mēneša kalendārajām dienām un tiek ņemtas vērā tikai par darba periodu konkrētajā mēnesī. Tā kā - “B” slimības lapas laikā minimums un atlaižu summas var tikt lietotas arī VSAA.

Grāmatvežu un arī vienkāršu ļaužu jautājumi liecina, ka visvairāk cilvēki pinas neizpratnē par tiesībām uz veselības aprūpi tieši 2018. gadā. Par to jātiek skaidrībā nekavējoties! Lai pēcāk nebūtu jāsaņem no VSAA “laimes vēstules” un jākļūst parādniekam…

Tātad - no 2018. gada 1. janvāra ir spēkā Veselības aprūpes finansēšanas likums. Šis likums faktiski ir ieviesis “veselības aprūpes nodokli”. Būtība te vienkārša - gribi dabūt Latvijā tiesības uz medicīnisko apkalpošanu, maksājot vien pacienta nodevu - maksā! Maksājums, atbilstoši šim jaunajam likumam, īstenojas divās formās: - (1) papildus valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas veidā, ne mazāk ka 1% no minimālās algas; - (2) brīvprātīgā-piespiedu speciālas medicīnas apdrošināšanas veidā - 5% no gada minimālās algas apmēra.

Pirmajā variantā, ja cilvēks strādā un saņem ne mazāk kā minimālo algu, tad viņam galva nesāp. Aprēķinot algu, no viņa ieturēs papildus sociālo maksājumu 0,5% apmērā un tikpat piemaksās darba devējs.

Citiem vārdiem sakot, 2018. gadā valsts sociālās apdrošināšanas obligātie maksājumi palielinās par vienu procentu un veido 35,09% - 24,09% maksā darba devējs un 11% maksā darbinieks. Šie 35,09% sedz visus septiņus valsts sociālās apdrošināšanas veidus:

Ekrānšāviņš

Visi parastu uzņēmumu darbinieki, visas pašnodarbinātās personas (proti - tie, kuri paši maksā savus sociālos maksājumus), tai skaitā tie, kas ieslodzījuma vietās, un ārvalstu darba devēju nodarbinātie, sākot ar 2018. gadu veic sociālos maksājumus arī par septīto, jauno valsts sociālās apdrošināšanas veidu - par medicīnu. Viena procenta apmērā no algas vai no likumā noteiktā sociālā maksājuma objekta. Šie maksājumi nonāk budžetā kopā ar visiem VSAOI maksājumiem. Nekāds atsevišķs rēķins tam nav paredzēts. Tāpat kā nav paredzēta arī atsevišķa atskaitīšanās. Viss ir kā iepriekš - par darbiniekiem tiek iesniegtas ikmēneša atskaites, bet, ja viņiem nav jāveic sociālie maksājumi - atskaites tiek iesniegtas saskaņā ar ceturkšņa rezultātiem.

Izņēmums šajā gadījumā ir mikrouzņēmumu darbinieki. Līdz šim, proti - līdz 2017. gada beigām mikrouzņēmumu darbinieki bija apdrošināti visos sešos valsts sociālās apdrošināšanas veidos. Taču likumā par valsts sociālo apdrošināšanu budžeta paketes ietvaros tika ieviests grozījums - atruna, ka mikrouzņēmumu darbienieki nav jāapdrošina medicīnas lietās (5.panta 6. daļa likumā par valsts sociālo apdrošināšanu).

Tādēļ, kaut arī mikrouzņēmumu nodoklis satur sevī maksājumus VSAOI (tam tiek virzīti 80% visas nodokļa summas), sociālās apdrošināšanas summa nebūs pilnīga. Tā tiks rēķināta saistībā ar veco normu - 34,09%. Tas nozīmē, ka mikrouzņēmumu darbiniekiem medicīniskie pakalpojumi 2018. gadā būs pieejami tikai saskaņā ar otro valsts apmaksas variantu.

Otrais veselības aprūpes pieejamības apmaksas variants paredz, ka cilvēks pats par saviem līdzekļiem veic speciālas apdrošināšanas iemaksas medicīnai. Maksājuma apmērs - 5% no minimālās gada algas. Samaksas termiņš - gada sākums. Tādas ir likuma pamatnormas. Paredzēti pārejas nosacījumi diviem gadiem: - 2018. gads - maksājuma summa - 1% no gada minimālās algas un nomaksas laiks - līdz 2018. gada 1. septembrim; - 2019. gads - maksājuma summa - 3% no gada minimālās algas, nomaksas termiņš - gada sākums.

Turklāt likums par veselības aprūpes finansēšanu precizē, ka apdrošināšanas maksājumi jāveic ne tikai par šo, bet arī par diviem iepriekšējiem gadiem (12.panta 2.daļa). Saprotams, ka 2018. un 2019. gadi ir pārejas periods, un 2018. gadā tiks ņemts vērā tikai 2018. gada maksājums. 2019. gadā - 2018. un 2019. gada maksājumi. Taču ir jātur prātā, ka - sociālie maksājumi no ne mazāk kā minimālās algas par parasta uzņēmuma darbinieku ir līdzvērtīgi cilvēka speciālās apdrošināšanas maksājumiem par veselības aprūpi! Vai arī cilvēkam ir tiesības saņemt medicīnas pakalpojumus bez sociālās apdrošināšanas iemaksas, vai bez medicīnas apdrošināšanas!

Proti - katram cilvēkam tagad nāksies pašam skaidrot , kādas ir viņa tiesības uz pieeju veselības aprūpei! Ja viņš strādā un saņem vienā vai vairākās vietās ne mazāk kā minimālo mēnešalgu, tad viss ir kārtībā - tiesības uz medicīnisko apkalpošanu, ja samaksāta pacienta maksa, viņam ir. Bet, ja tāda darba nav vai arī viņš strādā mikrouzņēmumā (bez papildus ienākuma), tad viņam pašam jāmaksā par savu veselības aprūpes apdrošināšanu. Ja cilvēks strādā vien daļu gada un daļu - nē, tad arī apdrošināšana jāmaksā atbilstoši.

Līdz 2018. gada septembrim valdībai jāizstrādā noteikumi, kuros jāprecizē, par kādiem konkrētiem medicīnas pakalpojumiem ir runa. Pastāv cerība, ka tiks publicētas arī medicīnas pakalpojumu cenas, ko nāksies maksāt, ja nebūs sociālā maksājuma no darba vietas vai veselības aprūpes apdrošināšanas. Tādēļ 2018. gadā noteikts atliktā maksājuma laiks - 1. septembris, nevis gada sākums.

Tas viss tagad jāzina un jāsaprot katram cilvēkam. Ne tikai uzņēmuma grāmatvedim. Turklāt - ir jāzina arī izņēmumi tiem, kam nav jāsatraucas par veselības aprūpes apdrošināšanu.

Likuma par veselības aprūpes finansēšanu 6.panta otrajā daļā ir noteikts, ka pacienta iemaksas nav jāmaksā sekojošām personām: - 1) bērniem vecumā līdz 18 gadiem; - 2) grūtniecēm un sievietēm pēcdzemdību periodā līdz 70 dienām, ja tiek saņemti veselības aprūpes pakalpojumi, kas saistīti ar grūtniecības un pēcdzemdību novērošanu un grūtniecības norisi; - 3) politiski represētām personām, nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušām personām, kā arī tās seku likvidācijā cietušām personām; - 4) personām, kuras slimo ar tuberkulozi, un personām, kurām veic izmeklējumus tuberkulozes noteikšanai; - 5) psihiski slimām personām, saņemot psihiatrisko ārstēšanu; - 6) personām, saņemot hroniskās hemodialīzes, hemodiafiltrācijas un peritoneālās dialīzes procedūras visā ārstniecības procesa laikā; - 7) personām, kuras saņem veselības aprūpes pakalpojumus Ministru kabineta noteikto infekcijas slimību gadījumos; - 8) personām, kurām neatliekamo medicīnisko palīdzību sniedz neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde; - 9) personām, kuras saņem pakalpojumus ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, kas reģistrētas sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā; - 10) personām kurām ģimenes ārsts veic vispārējo veselības pārbaudi un imūnprofilaksi atbilstoši vakcinācijas kalendāram, kā arī veic profilaktiskās apskates un izmeklējumus valsts organizētā vēža skrīninga ietvaros; - 11) personām, kurām vakcinācijas kalendāra ietvaros veic vakcināciju, stinguma krampju neatliekamo profilaksi, pēcekspozīcijas imunizāciju pret trakumsērgu, kā arī vakcināciju pret gripu atbilstoši normatīvajiem aktiem par ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtību; - 12) personām, kuras saņem ilgstošu plaušu mākslīgo ventilāciju mājas apstākļos; - 13) orgānu donoriem; - 14) personām, kuras saņem veselības aprūpi mājās vai paliatīvo aprūpi stacionārajā ārstniecības iestādē Ministru kabineta noteiktajā apjomā, kā arī paliatīvo aprūpi, ko sniedz ģimenes ārsts mājas vizītes laikā; - 15) personā,, kurām noteikta pirmās grupas invaliditāte; - 6) personām, kurām ir noteikta otrās grupas invaliditāte; - 17) trūcīgām personām, kas par tādām atzītas saskaņā ar normatīvajiem aktiem par kārtību, kādā ģimene vai atsevišķi dzīvojoša persona atzīstama par trūcīgu; - 18) neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbiniekiem; - 19) patvēruma meklētājiem.

Tiesa - no maksāšanas par zālēm un medicīnas instrumentiem ambulatoras ārstēšanās gadījumā tas viņus neatbrīvo (6. panta trešā daļa). Šajā gadījumā nemaksā tikai: - 1) bērni vecumā līdz 18 gadiem; - 2) trūcīgās personas, kas par tādām atzītas saskaņā ar normatīvajiem aktiem par kārtību, kādā ģimene vai atsevišķi dzīvojoša persona atzīstama par trūcīgu; - 3) patvēruma meklētāji; - 4) grūtnieces un sievietes pēcdzemdību periodā līdz 70 dienām.

Likuma par veselības aprūpes finansēšanu 11. panta otrajā daļā noteikts, ka tiesības uz veselības aprūpi bez sociāliem maksājumiem medicīnai (1% no algas) vai bez veselības apdrošināšanas ir sekojošām personām: - 1) bērniem vecumā līdz 18 gadiem; - 2) bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai; - 3) personām, kuras mācās vispārējās izglītības iestādēs, profesionālās pamatizglītības vai profesionālās vidējās izglītības iestādēs, piedalās Eiropas brīvprātīgā darba, interešu izglītības vai jauniešu mobilitātes programmās vai ir pilna laika studējošie; - 4) bezdarbniekiem, kuri ir reģistrējušies Nodarbinātības valsts aģentūrā; - 5) orgānu donoriem; - 6) Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušām personām, kā arī tās seku likvidācijā cietušām personām; - 7) personām, kuras saņem atlīdzību par adoptējamā bērna aprūpi pirmsadopcijas periodā; - 8) personām, kuras saņem bērna invalīda kopšanas pabalstu vai piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu; - 9) vienam no vecākiem, kuri audzina bērnu vecumā līdz septiņiem gadiem vai vismaz trīs bērnus vecumā līdz 15 gadiem; - 10) personām, kuras saņem pakalpojumus ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, kas ir reģistrētas sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā; - 11) personām, kuras izstājušās no sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā reģistrētām ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijām, lai saņemtu sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus dzīvesvietā; - 12) pilngadīgām personām, kuras saņem sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā reģistrētus grupu mājas pakalpojumus; - 13) personām, kuras saņem bērna kopšanas pabalstu vai vecāku pabalstu; - 14) personām, kurām ir noteikta I vai II grupas invaliditāte; - 15) personām, kurām ir noteikta III grupas invaliditāte ( no 2021. gada 1. janvāra); - 16) personām, kuras sasniegušas likumā "Par valsts pensijām" vecuma pensijas piešķiršanai noteikto vecumu; - 17) personām, kuras saņem izdienas pensiju vai speciālo valsts pensiju; - 18) politiski represētām personām un nacionālās pretošanās kustības dalībniekiiem; - 19) tradicionālo reliģisko organizāciju mūkiem un mūķenēm, kas dzīvo klosteros; - 20) personām, kuras ir cietušas no vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, un cilvēktirdzniecības upuriem, kuru statusu apliecina procesa virzītāja lēmuma kopija vai tiesībaizsardzības institūcijas izziņa. Ministru kabinets nosaka laikposmu, kurā minētās personas ir uzskatāmas par apdrošinātām personām; - 21) personām, kuras saņem atlīdzību par audžuģimenes pienākumu pildīšanu.

Lūk tā kopš 2018. gada pirmā janvāra izskatās tiesības uz veselības aprūpi Latvijā. Veselības aprūpes finansēšanas likums nosaka četrus medicīniskās palīdzības veidus vai četras kategorijas: - 1) minimālā garantētā medicīniskā palīdzība, kura tiek sniegta praktiski visiem; - 2) primārā medicīniskā palīdzība; - 3)sekundārā medicīniskā palīdzība; - 4) terciārā medicīniskā palīdzība.

Par piekļūšanu primārai, sekundārai un terciārai veselības aprūpei līdztekus pacienta iemaksai nāksies veikt vai nu sociālas iemaksas darbā vai arī maksāt par speciālu veselības apdrošināšanu.

Jevgeņija ZAICEVA, neatkarīga eksperte-analītiķe