Eiropas Cilvēktiesību tiesa šā gada 24. oktobrī pasludināja spriedumu lietā ”Sprūds un citi pret Latviju”. Tiesa konstatēja iesniedzēju Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 5.panta 4.punktā (tiesības uz personisko brīvību) garantēto tiesību pārkāpumu. Iesniedzēji ECT sūdzējās par to, ka viņiem netika nodrošinātas tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem, ar kuriem izmeklēšana pamatoja nepieciešamību piemērot apcietinājumu. Iesniedzēji tiesai arī norādīja, ka viņiem netika nodrošinātas tiesības efektīvi pārsūdzēt viņiem piemērotā pirmstiesas apcietinājuma pamatotību.
Šis spriedums ir ļoti būtisks. Līdzīgos gadījumos ECT jau ir norādījusi Latvijai, ka mūsu valstī, piemērojot drošības līdzekli - apcietinājumu, nepietiekami ievēro cilvēktiesības. Taču šis spriedums manā ieskatā ir ļoti īpašs.
Sprieduma būtība: kad personai piemēro apcietinājumu, izmeklētājs izvirza pieņēmumu par pamatotām aizdomām, ka šī persona ir izdarījusi kādu noziedzīgu nodarījumu un, ja viņu neapcietinās, pastāv riski, ka šī persona traucēs izmeklēšanai, izvairīsies no izmeklēšanas vai izdarīs jaunus noziedzīgus nodarījumus.
Galvenais priekšnosacījums apcietinājuma piemērošanai ir tas, ka persona pamatoti tiek turēta aizdomās. Tas nozīmē to, ka izmeklētājs nevar vienkārši apgalvot par personu, ka tā paveikusi noziegumu. Izmeklētājam aizdomas ir jāpamato, un pamatojumam jābūt redzamam lietas materiālos. Lietas materiālus redz izmeklētāji, lietas materiālus redz izmeklēšanas tiesnesis. Manā ieskatā būtu tikai loģiski un taisnīgi, ja aizdomās turētais un viņa aizstāvji arī varētu redzēt šos materiālus.
Ja tiek apgalvots, ka uz šo personu, kas, iespējams, izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, norāda kāds liecinieks, un ja šī persona nezinās, kurš ir šis liecinieks, tad persona nevarēs pateikt, ka šis liecinieks viņu apmelo. Tādējādi persona nevar veidot savu aizstāvību. Tas taču ir saprotami, un tas izriet arī no mūsu Kriminālprocesa likuma. Bet diemžēl praksē ļoti bieži šī norma nestrādā, jo izmeklētājs uzskata, ka, ja viņš uzrādīs visus materiālus, tas traucēšot izmeklēšanai.
Veidojas visai bēdīga situācija. Aizstāvība lūdz uzrādīt materiālus, dokumentus, pierādījumus, ar kuriem tiek pamatots ierosinājums piemērot apcietinājumu. Rezultātā aizstāvība saņem vai nu tos dokumentus, kas jau ir izsniegti, piemēram, kratīšanas protokolu, kas jau tāpat cilvēkam ir, un tas nekādā veidā nepamato apcietinājuma nepieciešamību - tas ir vienkārši formāls papīrs. Tādējādi no valsts puses tiek pasludināts, ka aizstāvības tiesības ir apmierinātas. Bet patiesībā jau to, kas ir izmeklēšanas rīcībā un uz ko tā balsta prasību piemērot apcietinājumu, aizstāvībai nerāda.
Arī šajā gadījumā trijiem ECT iesniedzējiem, piemērojot apcietinājumu, netika uzrādīti lietas materiāli.
Svarīgi ir tas, ka ECT, izvērtējot konkrētus gadījumus, konkrētās lietas materiālus, lēmumus, atzina, ka lietā nav bijis iespējams realizēt aizstāvību. Balstoties uz tiem dažiem papīriem, kas tika uzrādīti, nevarēja saprast, kāpēc ir radušās pamatotas aizdomas, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.
Vēlos pasvītrot, ka ECT šajā spriedumā akcentēja to, ka ir jāuzrāda ne tikai pierādījumi, kas pamato šos trīs riskus - ka persona var izvairīties no soda, izdarīs jaunu noziegumu, traucēs izmeklēšanai. ECT norāda, ka ir jāuzrāda pierādījumi, kas pamato aizdomas. Protams, var būt izņēmumi, bet tad tie tiešām ir saprotami un pamatojami izņēmumi.
Mūsu likumdevējs ir paredzējis, ka gadījumā, ja, piemēram, izmeklētājs uzskata, ka konkrēta liecinieka vārda uzrādīšana var būt bīstama, var anonimizēt lietas materiālus, - pastāv dažādi tehniskie līdzekļi. Var vienkārši aizklāt konkrētus datus, kas var būt bīstami izmeklēšanai, bet kopumā cilvēkam ir jāsaprot, kāpēc par viņu ir pieņēmums, ka viņš ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu.
Sekas šim ECT spriedumam būs ļoti tālejošas. Ja tiks ņemta vērā šī ECT interpretācija, ja tiks pildīts šis ECT lēmums, izmeklētājam būs desmit reizes jāpadomā, kas viņam svarīgāk - ievietot cilvēku apcietinājumā vienkārši apcietināšanas pēc un tad nāksies "atklāt kārtis", proti, uzrādīt personai visu, kas ir izmeklēšanas rīcībā attiecībā uz viņa it kā izdarīto noziedzīgo nodarījumu, vai tomēr turpināt izmeklēšanu, neatņemot personai brīvību.
Kā mēs zinām, ir izmeklēšanas noslēpums. Parasti līdz pat tiesai aizstāvība neredz, kādi pierādījumi ir izmeklētāju rīcībā. Konkrētajā gadījumā faktiski tiek prasīts jau sākotnējā izmeklēšanas stadijā šos pierādījumus uzrādīt. Tieši tāpēc šis samērā īsais, bet ļoti kodolīgais ECT spriedums var lielā mērā mainīt Latvijas praksi apcietinājuma piemērošanā.
Vēl viena nianse ir svarīga. Valdība savos paskaidrojumos ECT ir atsaukusies uz izmeklēšanas tiesnesi, kurš ir izvērtējis un sabalansējis valdības ieskatā iesniedzēja intereses ar izmeklēšanas interesēm. Jā, tiešām, izmeklēšanas tiesnesim tas ir arī jādara, bet izmeklēšanas tiesnesis nevar pavēlēt izmeklētājam kaut ko uzrādīt. Viņš nevar dot rīkojumu izmeklētājam vai izsniegt šos materiālus, jo viņš nav procesa virzītājs, viņš tikai uzrauga, vai tiek ievērotas cilvēktiesības, tai skaitā tiesības uz pušu līdztiesību, proti, ka aizstāvībai un apsūdzības pusei ir vienādas tiesības.
Bet, ja izmeklēšanas tiesnesis nevar nodrošināt šo pušu līdztiesību, tad vienīgais veids, vienīgais risinājums ir atteikt piemērot apcietinājumu, ja nevar nodrošināt taisnīgu procesu. Un ECT tagad skaidri pateica, kas ir taisnīgi apcietinājuma piemērošanas procesā aizdomās turētajai personai uzrādīt visus pierādījumus. Tātad, ja nevar nodrošināt taisnīgu procesu, tad personai nedrīkst piemērot apcietinājumu. Tas, manuprāt, ir būtiskākais un svarīgākais secinājums, kas izdarāms no šī ECT sprieduma.
Cerams, ka ECT spriedums palīdzēs tiesību piemērotājiem pareizi interpretēt jaunus grozījumus Kriminālprocesa likumā, kas stājās spēkā 2024.gada 22.oktobrī, ar kuriem tika izslēgta Kriminālprocesa likuma 60.2 panta 3.2 daļa, kas agrāk paredzēja, ka procesa virzītājs nodrošina tiesības iepazīties ar tiem lietas materiāliem, ar kuriem pamatots ierosinājums piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, nepieļaujot lietas materiālos minēto personu pamattiesību apdraudējumu, nodrošinot sabiedrības interešu aizsardzību un neapdraudot kriminālprocesa mērķa sasniegšanu.
Likumprojekta sagatavošanas materiālos tika uzsvērts, ka:
“Priekšlikums ir izstrādāts, pamatojoties uz Eiropas Komisijas (turpmāk - EK) 2023. gada 28. septembra Argumentēto atzinumu pārkāpuma procedūras lietā Nr. INFR(2021)2100, kurā norādīts, ka Latvija nav pareizi transponējusi Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija Direktīvas 2012/13/ES par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā (turpmāk - Direktīva 2012/13/ES) 7. panta 1. punktu.
Direktīvas 2012/13/ES 7. panta 1. punktā ir noteikts, ka apcietinātajai vai aizturētajai personai jebkurā kriminālprocesa stadijā jābūt piekļuvei kompetento iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem, kas saistīti ar konkrēto lietu un kas ir būtiski, lai saskaņā ar valsts tiesību aktiem efektīvi apstrīdētu apcietināšanas vai aizturēšanas likumību. Tomēr saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem, proti, KPL 60.2 panta trešās daļas 1. punktu (redakcijā līdz 02.11.2023) piekļuve būtiskajiem dokumentiem ir atļauta tikai tad, ja tā neapdraud citu personu pamattiesības, sabiedrības intereses un netraucē kriminālprocesa mērķa sasniegšanai. EK uzsvēra, ka atkāpes no tiesībām piekļūt lietas materiāliem, kuras paredzētas direktīvas 7. panta 4. punktā, attiecas tikai uz minētā panta 2. un 3. punktu, bet ne uz 1. punktu, t. i., tiesībām piekļūt dokumentiem, kas ir būtiski, lai apstrīdētu apcietināšanas/aizturēšanas iemeslus. Tādēļ uz 7. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām neattiecas nekādas atkāpes vai izņēmumi saskaņā ar Direktīvu 2012/13/ES.
Domājams, ka tagad nav nekādu šaubu par to, ka, piemērojot vai pagarinot apcietinājumu, personai ir visas tiesības iepazīties ar pierādījumiem, kas pamato apcietinājuma piemērošanu, savukārt, ja šādas tiesības nav nodrošinātas, persona ir jāatbrīvo vai jāatsaka apcietinājuma piemērošanu.
Fakti lietā Sprūds un citi pret Latviju (no LR ārlietu ministrijas mājas lapas)
2017. gada 27. janvārī, 20. februārī un 16. martā tika uzsākti kriminālprocesi. Šajos kriminālprocesos iesniedzēji atzīti par aizdomās turētajiem. Pirmā iesniedzēja kriminālprocess uzsākts pēc Krimināllikuma (KL) 183.panta otrās daļas un 195.panta trešās daļas, otrā iesniedzēja - pēc KL 183.panta otrās daļas (vēlāk noziedzīgais nodarījums kvalificēts pēc KL 320.panta un 15.panta ceturtās daļas), bet trešā iesniedzēja - pēc KL 217.1panta.
2017. gada 7. jūnijā uz aizdomu pamata par minēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu Valsts policija aizturēja pirmo un otro iesniedzēju, bet 2017. gada 9. augustā Valsts ieņēmuma dienesta Finanšu policijas pārvalde aizturēja trešo iesniedzēju.
2017. gada 9. jūnijā Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas izmeklēšanas tiesnese atsevišķi izskatīja procesa virzītāju iesniegtos ierosinājumus par drošības līdzekļa - apcietinājums - piemērošanu pirmajam un otrajam iesniedzējam un apmierināja tos. Savukārt 2017. gada 11. augustā Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas izmeklēšanas tiesnese piemēroja apcietinājumu trešajam iesniedzējam. 2017. gada 21. jūnijā un 29. augustā Rīgas apgabaltiesa noraidīja iesniedzēju aizstāvju sūdzības par izmeklēšanas tiesneses lēmumiem piemērot iesniedzējiem apcietinājumu. 2017. gada 12. oktobrī otrais iesniedzējs atbrīvots pret drošības naudu 25 000 EUR apmērā.
Tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Pilns 2024. gada 24. oktobra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes datubāzē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (66499/17, 80430/17 vai 11223/18) un sprieduma pasludināšanas datums (24/10/2024).