Kas noteica "Saskaņas" rezultātu Saeimas vēlēšanās? Vai pieļāvām kļūdas, no kurām varēja izvairīties? Vai samaksājām par principiem? Vai katrs no mums izdarīja/neizdarīja visu labākam rezultātam? Un kādus secinājumus esam izdarījuši? Pašlaik, pirms partijas nākotnei izšķiroša kongresa, katram ir īstais laiks meklēt atbildes uz šiem jautājumiem.
Diena, kad Krievijas varas elite uzsāka karu pret savu kaimiņvalsti, izmainīja politiku visā pasaulē, un arī "Saskaņai" bija skaidri jāpozicionējas jaunajā situācijā. No paša rīta un ļoti tiešos vārdos uzņēmos atbildību paust partijas viedokli, nosodot agresoru. "Saskaņai" vajadzēja reaģēt ātri un nepārprotami, lai mūsu cilvēkus atturētu no apjukumā spertiem nepieļaujamiem soļiem, no pozicionēšanās uzbrucēja pusē. Bija skaidrs, ka pēc Krievijas agresijas sāksies "ietekmes aģentu", "5.kolonas" meklējumi starp Latvijas krieviem. Bet tie ir mūsu cilvēki, kas gadiem ir mums uzticējušies, kas gaidījuši, ka iestāsimies par viņiem un spēsim amortizēt Latvijas politikas virzīšanos pa etnokrātijas ceļu. Lai pasargātu šos Latvijas cilvēkus, viņu dēļ un viņu vārdā uzņēmos pateikt, kurā pusē mēs esam. Es arī viņiem pašiem vēlējos pateikt - turēsimies kopā par Latviju! Vienlaikus apzinājos, ka kritums būs liels, un daudzi gribēs savākt šīs balsis ar daudziem tīkamākām frāzēm - ka viss nav tik viennozīmīgi; ne jau Krievija vienīgā vainīga, utt.
Atplūdi no Saskaņas radīja apjumumu gan partijas biedros, gan vēlētājos. Atsevišķi mūsu līderi sāka maldīties Ukrainas ģeogrāfijā un vēsturē, citi sāka virzīt naivu (labākajā gadījumā) doktrīnu par "Latvijas neitralitāti" un "drošības garantijām no visām Latvijas kaimiņvalstīm". Viņi nesaprot (vai izliekas nesaprotam), ka tā ir maskēta pozīcija par Latvijas izstāšanos no NATO, distancēšanos no Eiropas Savienības, par Latvijas starptautisku izolacionismu vai pat nokļūšanu agresora ietekmē. Ne kā politiķis, ne kā cilvēks es to nevaru atbalstīt.
Nebija noslēpums, ka valdošā koalīcija sākotnēji apsprieda nevis variantu par neatkarīgu un patstāvīgu Latvijas Pareizticīgo baznīcu, bet gan par tās pievienošanu Konstantinopoles pareizticīgajai baznīcai. Valdošā elite apzinājās gan to, ka šādam risinājuma Saeimā balsu pietiek, gan arī to, ka tas tomēr ir riskants un politiski bīstams ceļš. Tāpat baznīcas virsgani to apzinājās. Es aicināju izvēlēties politiski neizdevīgu, bet valstiski pareizu nostāju - atbalstīt LPB autokefāliju, nevis ļaut mūsu politikas radikālajam spārnam virzīt Konstantinopoles variantu. Bija skaidrs, ka no vēlētājiem būs daudz pārmetumu par politisku iejaukšanos reliģijas lietās, ka Saskaņu padarīs par galveno dusmu objektu un vainos baznīcas šķelšanā. Un mums tiešām nebija izdevīgi iesaistīties šā lēmuma pieņemšanā. Taču, ja mēs rīkotos pēc pareiza politiska aprēķina, tas pareizticīgajiem radītu daudz lielākas problēmas un šķelšanās draudus. Tagad viņiem ir iespējas saglabāt savas doktrīnas, savus baznīcas rituālus, savus svētku datumus, LPB var saglabāt vienotību un būt atvērta sadarbībai ar pareizticīgajiem gan Rietumos, gan Austrumos. Jā, nebija nekādu šaubu, ka nedēļu pirms vēlēšanām nevar paspēt šādu nostāju pilnvērtīgi izskaidrot vēlētājiem (un nav šaubu, ka tieši tāds bija varas partiju politiskais aprēķins). Jā, tā bija apzināta politiska kļūda. Valstiski pareiza politiskā kļūda, jo partijai izdevīga rīcība būtu negodīga pret Latvijas pareizticīgajiem.
Kad kļuvu par "Saskaņas" priekšsēdētāju, uzņēmos atbildību, tostarp, arī par partijas finanšu saistībām. Optimistiskas saimniekošanas rezultātā tajās bija ap 400 tūkstošu eiro liels robs. Šodien tāda vairs nav. Tas nācās grūti un ne bez konfliktiem. Jāatzīst, ka vairākkārt ir nācies pieņemt smagus lēmumus, lai partija netiktu pakļauta ar partiju finansēšanas likumu saistītiem riskiem. Te var pieminēt Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas un Vjačeslava Stepaņenko individuālo kampaņu. Jā, tā varēja atnest Saskaņai dažas deputātu vietas, taču tā varēja arī apdraudēt visu valsts finansējumu partijai. Situācija atkārtojās Saeimas vēlēšanu kampaņā ar viena partijas biedra individuālo kampaņu, it kā pavisam nevainīgi izmantojot savu portretu kvasa reklāmā. Uzsvēršu, ka KNAB nav un nevar būt pretenziju pret šo biedru, bet tās tiktu vērstas pret partiju. Es to nepieļāvu, un uzskatu to par pareizu lēmumu. Partijas finanses nākamajai vadībai es tagad varu nodot sakārtotas, un kontrolējošām iestādēm nav iemesla vērsties pret "Saskaņu" par finanšu pārkāpumiem. Ļoti novēlu pie stingras disciplīnas pieturēties arī turpmāk, tādējādi pasargājoties no iespējas, ka ar partiju var izrēķināties ātri un nelabojami.
Partijā notiekošajās diskusijās izskan viedoklis, ka "Saskaņa" nav ieklausījusies sava vēlētāja domās, nav cīnījusies par viņa vērtībām.
Ir divi veidi, kā politiska partija mijiedarbojas ar savu vēlētāju. Viens no tiem ir izpatikt, otrs - pārstāvēt un aizstāvēt. Uzskatu, ka "Saskaņas" misija nav izpatikt tiem vēlētāju noskaņojumiem, kas bieži vien atspoguļo Krievijas televīzijās saklausīto, svešus naratīvus, apjukumu. Šis ir ceļš, lai dotu ieganstu un attaisnojumu tiem, kas Latvijas krievos tik uzcītīgi meklē to 5.kolonu. "Saskaņas" uzdevums ir redzēt tālāk un pasargāt no bīstamām izvēlēm. Mūsu vēlētājam, pirmām kārtām krievvalodīgajiem pilsoņiem, ir jāpalīdz fokusēties uz Latviju. Jā, ir daudz iemeslu aizvainojumiem, pazemojoši "lojalitātes" jautājumi, varas dubultstandarti pret krieviem kā lielāko minoritāti. Taču šie jautājumi ir jārisina iekšpolitiski, šeit, Latvijā. Nevis skatoties pār plecu austrumu virzienā. Jo šī ir mūsu kopējā valsts, un neviens cits to nevar mainīt, kā tikai mēs paši ar savu aktīvu līdzdalību. Vienlaikus mūsu krievvalodīgajiem vēlētājiem ir jāpasaka ne tik tīkama patiesība - ja gribat cieņpilnu attieksmi pret sevi, arī pašiem ir jāsper solis pareizā virzienā. Jāsāk ar cieņu pret valsts valodu! Citādi mums nekāds dialogs neizdosies, politiska nācija neveidosies.
Vēlēšanu kampaņu "Saskaņa" uzsāka, nespējot piedāvāt monolītu, vienotu skatījumu uz politisko situāciju un turpmāko ceļu. Vienojāmies iet pie vēlētājiem, neslēpjot savas iekšējās pretrunas. Cerējām, ka izdosies rast ne kompromisu, bet vienotu platformu: mums ir atšķirīgi viedokļi, bet ir arī kopīgas prioritātes. Uzsvērsim vienojošo, ne atšķirīgos viedokļus. Vēlētājs to nepieņēma.
Esmu dzirdējis daudz izvērstu ekspertīžu par to, ko mums vajadzēja darīt vēlēšanu kampaņā. Daudz padomu nāk no mūsu pašu biedriem, lielākoties tiem, kurus neredzēja rindā pie darīšanas. Daudzi dzīvoja pārliecībā, ka gan jau tāpat dabūs kāroto mandātu. Tāpēc uzņemšos ķecerību teikt - varbūt ir labi, ka neiekļuvām Saeimā? Jo kā mēs tādi apjukuši, pretrunu pilni spētu pieņemt grūtus politiskus lēmumus?
Jāizskauž tendence nevis uzņemties atbildību un pašam darīt, bet kritizēt un pārmest visiem citiem.
Tagad nu ir pienācis laiks katram daudz dinamiskāk piedalīties sava turpmākā politiskā likteņa kalšanā. Tas šajā kongresā ir jāpanāk.
Eiroparlamenta vēlēšanas, kas norisināsies 2024.gadā, uzskatu par ļoti nozīmīgu eksāmenu mūsu partijai. Tā ir pārbaude "Saskaņas" spējai mobilizēties un atjaunoties. Turklāt mums Eiropas sociāldemokrātu atbalsts ir ļoti būtisks arguments arī Latvijas iekšpolitisku jautājumu risināšanai. Ja neizturēsim šo eksāmenu, tas ievērojami samazinās mūsu izredzes panākt labu rezultātu gan nākamajās pašvaldību, gan Saeimas vēlēšanās.