Mums pašiem jābūt oligarhiem
Apstākļos, kad sabiedrībā sākas aktīva diskusija par tiesiskuma problēmām valstī, ir laiks šo diskusiju konkretizēt. Manuprāt, pienācis brīdis runāt par visaptverošām konstitucionāli tiesiskām reformām.
Būtiskākie virzieni ir šādi. Pirmkārt, jāveic valsts konstitucionālās iekārtas maiņa: jābūt visas tautas vēlētam prezidentam ar paplašinātām pilnvarām. Otrkārt, jāveic Saeimas vēlēšanu sistēmas maiņa, ieviešot ārēji grozāmo sarakstu sistēmu, tādējādi ļaujot vēlētājiem reāli ietekmēt Saeimas sastāvu. Treškārt, jānotiek visaptverošām valsts pārvaldes struktūru reformām, kuras veic nevis pašpietiekami ierēdņi, bet politiķi, kuri realizē varu. Ceturtkārt, jāveic valsts drošības struktūru reforma, novēršot funkciju pārklāšanos un nosakot skaidru pakļautības mehānismu.
Pēdējo gadu notikumu kontekstā ceturtais virziens kļūst arvien būtiskāks. Dažkārt rodas sajūta, ka specdienesti diktē darba kārtību valsts varai, balstoties uz lēmumiem, kuri pieņemti kaut kur ārpus prezidenta pils, parlamenta un Ministru kabineta ēkas sienām.
Jau vairākus gadus darbojas reprezentatīva institūcija – Nacionālās drošības padome (NDP), kuras sēdes vada Valsts prezidents. Mans jautājums ir: cik saistoši šīs institūcijas lēmumi ir Ārlietu, Aizsardzības un Iekšlietu ministrijas struktūrām, kā arī SAB, Drošības policijai un KNAB? Man pieejamā informācija liecina, ka NDP sēdes protokols vēl nav bijis noformēts, bet par sēdē runāto jau esot informēta kādas citas valsts vēstniecība.
Manuprāt, ir jāizveido situācija, ka NDP no augstu amatpersonu aprunāšanas un informācijas apmaiņas vietas tiktu pārveidota par institūciju, kura pieņem atbildīgus lēmumus jautājumos, kas skar valsts un sabiedrības drošību. Vienlaikus ir jānodrošina lēmumu izpilde un tās gaitas un rezultāta kontroles mehānisms. NDP tradicionāli ir pārstāvēti dažādu politisko spēku pārstāvji. Koncentrējot varu NDP rokās, ir iespējams iespējami minimizēt varbūtību, ka viens no specdienestiem kļūst par kādam politiskam spēkam kalpojošu represīvo iestādi.
Pētot likumdošanu, konsultējoties ar drošības un iekšlietu speciālistiem, esmu konstatējis interesantu faktu. Mūsu valstī, kurā, pēc tautas skaitīšanas datiem spriežot, ir nepilni divi miljoni iedzīvotāju, darbojas 14 iestādes dažādu ministriju ietvaros, kuras ir operatīvās darbības subjekti. Vācijā (atcerēsimies problēmas, kas tai bija jārisina pēc Berlīnes mūra nojaukšanas) ir tikai četras šādām pilnvarām apveltītas iestādes.
Lai attaisnotu savu pastāvēšanu, tiek ražoti kriminālprocesi pret dažādām personām, taču lietu novešana līdz gala rezultātam notiek gadiem ilgi. Un neviens neuztraucas par to, cik valstij izmaksās, ja personas tiks attaisnotas. Nerunāsim nemaz par to, cik tas maksās attaisnotajiem un viņu tuviniekiem.
Tiesiskums ir ļoti nozīmīgs jēdziens ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Bet, ja šo jēdzienu nonivelēsim līdz linču tiesas kanoniem, tad rezultātā cietīsim fiasko. Un cietīs visi Latvijas iedzīvotāji, tajā skaitā arī liekuļi un merkantilu interešu apsēsti cilvēki.
Manuprāt, ir pazemojoši rīkot kapu svētkus pašu nespēkam. Tieši pretēji: mums jākļūst par spēcīgiem oligarhiem pašiem sevī, proti, par pilsoņiem, kuri spēj uzturēt savu ģimeni, prot būt teicami vadītāji un prot labvēlīgi iespaidot cilvēkus, kā arī zina, kas jādara, lai ietekmētu varu, kam vienmēr būtu jārīkojas cilvēkiem par labu. Un visam pāri, protams, cieņa pret valsti. Tad arī viss mainīsies.
