Paturpināsim pēdējā laikā populāro līdzību par valsti kā kuģi. Riskējot izklausīties nepopulāri, tomēr gribētu aicināt godprātīgāk paraudzīties uz sevi – pasažieriem.
Fakts ir tas, ka kuģis ir uztriecies uz klints un tam ir sūce. Bet tas, ko mēs dzirdam no dažādām neapmierinātām (pamatoti) grupām, bieži izklausās apmēram tā: “Tas nav normāli, ka man vairākas stundas jāstāv līdz ceļiem ūdenī!”, “Kādēļ kuģa apkalpojošais personāls kavējas ar pusdienu pasniegšanu!”, “Es tomēr maksāju par biznesa klases kajīti! (lasi – mana nozare ir vissvarīgākā!)”, “Elektrības padeves traucējumu dēļ atkal nokavēju mīļāko TV seriālu!” Un to visu redzot, pasažieri draudzīgi sastājušies rindā, lai pa kārtai sadotu pa zobiem kapteinim un viņa komandai, kā arī cītīgi pa kuģa tilpnēm dzenā rokā komandas locekļus, kas mēģina paslēpties no atbildības.
Bet draugi! Kuģis taču grimst! Un mēs visi esam uz klāja. Nenoliedzami, ka vainīgs ir kuģa kapteinis, stūrmanis un pārējie no komandas, bet vai nav prātīgāk domāt par izglābšanos?
Redz, uz kuģa vērojama vēl kāda dīvaina parādība; daži komandas locekļi veikli pārģērbušies par pasažieriem, daži kapteiņa padomdevēji un tuvi draugi, piebiedrojušies pirmajiem, skaļi aģitē par kursa nepareizību un komandas trūkumiem, aicinot uz nemaz ne tik citu kursu (politiku), un, kas ir pārsteidzošākais, ieņemot pirmās vietas glābšanas laivās, uzsējuši nepietiekamā skaitā esošās glābšanas vestes.
Principā kuģim ir glābšanās iespējas, ar visiem pieejamiem līdzekļiem aizsprostojot sūci, lai dotos uz tuvāko ostu, kas gan ir ne pārāk pievilcīga, salīdzinot ar pasažieriem solīto kruīzu uz tropisko kūrortu. Tajā pašā laikā nospiedošais vairums diskusiju notiek par to, pa kādu maršrutu turpināt ceļu uz kūrortu.
Jo vairāk kuģa tilpnēs smeļas ūdens, jo lielāka ir drūzmēšanās ap glābšanas vestēm un laivām (vietas visiem var nepietikt!), un pagaidām labākos rezultātus uzrāda tie, kam stiprāki elkoņi, izbrīvējot sev ceļu pie glābšanās iespējām.
Kas būtu darāms?
Piespiest komandu darīt to, kas šajos apstākļos darāms – koordinēt glābšanas operāciju; dot pa zobiem tikai tiem, kas nepilda šī brīža svarīgākās funkcijas vai traucē glābšanas darbus, no sērijas: ”Ak, šausmas! Manu jauno dīvānu/somiņu/kapteiņa formu (lasi: valsts uzņēmumu uzkrāto peļņu, uzpūsto administratīvo aparātu, nedabīgi izspīlētās ekonomikas nozares), gribat likt priekšā sūcei!”
Ar glābšanas vestēm pirmkārt apgādāt sievietes un bērnus (neaizsargātākās sociālās grupas).
Darbaspējīgiem vīriešiem (ietekmīgām un rīcībspējīgām grupām, piemēram, uzņēmējiem) doties tilpnēs, lai aizbarikādētu sūci un smeltu ārā ieplūstošo ūdeni.
Ja tomēr kuģi neizdodas pasargāt no nogrimšanas, raudzīties, lai uz klāja pēdējā paliek kuģa komanda (kapteinis jau publiski, paldies viņam par god(maņ)prātību, pieteicies to darīt).
Raudzīties, lai glābšanas laivās (ja kuģis grimst) neiekārtojas jau minētie nemaz ne tik citas politikas, tas ir, kursa aizstāvji, laipni piedāvājot tiem palikt uz kuģa kopā ar pārējo komandu, citādi pastāv liela varbūtība, ka šie uzņemsies kursa noteikšanu glābšanas laivām. Un tad savukārt pastāv liela varbūtība, ka šie ar solījumiem stūrēt uz kādu “pavisam tuvu” esošu tropisku arhipelāgu, noved pasažierus arktiskajos apgabalos, kur atkal, kā jau pingvīniem pienākas, nāksies spiesties kopā, lai nenosaltu. Saprast, ka esam tomēr mērenā klimata iedzīvotāji, kam nav obligāti nepieciešama nedz tropiskā saule, nedz arī arktiskā ziema.
Kuģa uzskriešanā uz klints viennozīmīgi vainojama komanda, tāpat arī avārijas radītajās neērtībās un, protams, arī juceklīgajā glābšanas operācijā. Tā tas viss ir. Bet vēl taču esam mēs, pasažieri. Atzīsim beidzot savu kļūdu, ka esam ļāvušies medainiem eirosavienības, trekno gadu un citiem tropu labumu solījumiem! Un ķersimies pie darba. Mūsu ir daudz un mēs daudz spējam! Nu, vismaz tik daudz, lai nenoietu pa burbuli. Un to es nevēlos un zinu, ka tādu ir vairākums. Vai ne?!
