Diez, cik ilgi pie varas, piemēram, Norvēģijā vai Somijā noturētos partijas, kas ilgstoši ar darbības un bezdarbības mistrojumu vestu valsti pretī garīgai un ekonomiskai krīzei? Bet Latvijā, redz, noturas gan! Gandrīz mistiski.
Kādēļ latvieši tikai tagad, kad autobuss jau piestājis galīgi nepareizā galapunktā (salīdzinot ar iecerēto maršrutu), sāk protestēt? Jau tūlīt pēcAtmodas pirmajos gados bija skaidri redzams, ka virziens ir nepareizs. Un domāju, vairākums vienmēr to ir apzinājušies. Nosauciet man to brīdi, kad publiskā telpā nebūtu runāts par krīzi lauksaimniecībā, kad nebūtu runāts par to, ka gandrīz neko neražojam paši, ka skolās trūkst pedagogu, ka valdība rīkojas pretēji tautas interesēm utt.
Mazāk “acīgajiem” vajadzēja pamanīt vismaz redzamākos “kilometru stabus” - masveida emigrāciju, Abrenes atdāvināšanu, Krievijas ietekmi mediju telpā, ievilkšanu Eiropas Savienībā.
Kāpēc vairums tikai tagad sāk mosties it kā no komas? Kādēļ tikai tagad? Var visā vainot masīvās kampaņas, kas iekārdina balsot par “vecajiem labajiem”, var vainot šauro skatījumu tikai savas nozares vai sava maciņa ietvaros, var pat piesaukt latviešu teju neizsmeļamo pacietību. Tam visam noteikti ir sava nozīme.
Taču ir vēl kāds faktors, ko mīļā miera labad neviens necenšas afišēt. Tā ir masīvā Latvijai naidīgi noskaņotu cilvēku kopiena, kas gatavi balsot par tiem, kas cīnās par divvalodību, vispārēju pilsonību, ciešām saitēm ar Maskavu, kas 9.maijā vēcinot sarkanos karogus un ziediem rotājot Staļina ģīmetnes pulcējas pie Pārdaugavas “kauna staba”. Kāds tam sakars ar latviešu piesardzību? Vistiešākais: viens no vispārējākajiem argumentiem vēlēšanās, kādēļ balsot par partiju, kuras nosaukuma saīsinājums ir TPLPPLCJLTBLNNKZZS, ir arguments, ka labāk jau šie, nekā krievi (“labākais”, ko nācies šajā sakarā dzirdēt, kādēļ jābalso, – lai kukuļi aiziet vismaz latviešu ierēdņiem, politiķiem!) Zemapziņā tas, domāju, lielai daļai liek atturēties arī no pārliekas situācijas eskalācijas, jo ir pietiekami droši, ka Krievija nelaidīs garām nevienu iespēju, lai nostiprinātu savu un savu “apbižoto tautiešu” stāvokli Latvijā.
Rādot karti, kurā Latvija iezīmēta vienā krāsā ar Krieviju, pēdējā pirmsreferenduma par/pret ES vakarā, šo patiesību Domburšovā vēlreiz uzsvēra toreizējais premjers Repše. Un viņš nebija vienīgais. Valdošās aprindas, kas kopš tālajiem deviņdesmitajiem ir mainījušās tikpat nenozīmīgi kā nēģeris pēc iesauļošanās, ir izdarījušas visu, lai Latvijā veidotos Maskavas taustekņi. Precīzāk sakot, saglabātos. Ar atgādinājumu par Pleskavas divīzijas tuvumu, šīs aprindas ir netraucēti veģetējušas visus šos gadus. Turklāt pašām aprindām tas nav traucējis iegūt pa kādai akcijai Gazpromā...
Liekas gandrīz bezizeja. Jo, saprotams un redzams ik dienu, ka “piektā kolonna” nav tikai bubulis. Tā ir realitāte. Taču no tā ir jāsaprot, ka izeja nav atkal iebalsot tos pašus. Latviešiem ir jāorganizējas un jāsadrabojas vispirms ārpus oficiālo varas struktūru aprisēm. Prieks, ka ir vērojami pirmie aizmetņi gan patriotisko organizāciju vidū, gan, piemēram, “pingvīnu” akcijās, gan zemniekus atbalsošajā “ziedojums pret dāvanu” akcijā. Arī Brīvvalsts tapa, sadarbojoties aktīvākajām sabiedrības grupām. Ir laiks saprast, ka pārmaiņām jābūt fundamentālām, ar ministru krēslu pārbīdīšanu līdzēts nebūs.
