Trešdiena, 22.maijs

redeem Emīlija

arrow_right_alt Viedokļi

Ne tikai atcere…

Bija laiks, pagājušā gadu simteņa pirmajā pusē, kad latvieši veidoja savu valsti. Tad par inteliģenta cilvēka goda lietu tika uzskatīts pateikt par savu tautu kaut ko labu, atrast un izcelt lietas tās vēsturē, ar kurām varam lepoties. Tagad ir citādi.

Nospiedošā vairākumā politiķi, zinātnieki, kultūras darbinieki par goda lietu uzskata katrā ziņā nokritizēt, pateikt kaut ko sliktu, distancēties no savas piederības. To saucot par „objektivitāti”! Leģionāru atceres diena to kārtējo reizi ir apliecinājusi.

Katrs, kam nav slinkums, meklē ieganstus, kādēļ 16. marts nedrīkst tapt izcelts, uzsvērts un publiski pieminēts.

Politiķus vada jau ierastā mantra „mūs nesapratīs”, daļa vēsturnieku apmaldījušies faktu masīvā, nespēj saskatīt būtību. Prese un ārvalstu kantori „mauc” atkarībā no angažētības un piederības.

Izskan liekulīgi spriedelējumi, ka atceres dienas nevajag politizēt, piešķirt tām ideoloģisku nokrāsu un tā joprojām.

Vai vēl atceramies Atmodas gadus, kad pirmās lielākās manifestācijas notika tieši piemiņas dienās? Kādēļ tieši tajās? Tādēļ, ka cilvēki nevis vienkārši pieminēja kādu daudzumu aizsaulē aizgājušo, bet pieminēja tos, kas bija ziedojuši dzīves un dzīvības par noteiktiem ideāliem! Turklāt par tādiem ideāliem, pēc kuriem tajā brīdī tiecās latviešu vairākums.

16. martā mēs atceramies leģionārus. Desmitiem tūkstošu vīru nolika savas galvas ar domu par savas zemes atbrīvošanu no sarkano iebrucēju varas un to atgriešanās, par savu ģimeņu drošību. Un tik ilgi, kamēr latvieši nejutīs, ka notiek neatlaidīga virzība uz sakārtotu, brīvu valsti, kamēr saziņa latviešu valodā Latvijā bieži prasīs uzdrošināšanos, šeit klātesošo naidīgi noskaņoto, 16. martā ņerkstošo iebraucēju dēļ, kamēr valdīs cilvēki, kas ne tikai neapliecina uzticību nacionālām interesēm, bet pat darbojas pret tām, ir veltīgi cerēt, ka 16. marts būs tikai atceres diena. Ziedi Brīvības pieminekļa pakājē šajā dienā guls ne tikai kā piemiņas zīme, bet arī kā protests pret antinacionālo eliti, kā ziedojums uz altāra, lai izlūgtos augstāko spēku labvēlību latviešiem.

Diemžēl arī daļa latviešu nespēj zem leģionāru vācu šineļiem saskatīt par Latviju degošas sirdis. Nespēj vai negrib izprast, ka apstākļi ir diktējuši viņu izvēli. Esmu drošs, ka ikviens no šiem vīriem ar prieku būtu cīnījušies zem Latvijas karogiem, taču tādas iespējas tiem nebija. Cīņas loģika ir diktējusi savu ne reizi vien; cara armijas šineļos latviešu strēlnieki sāka līdzināt ceļu Latvijas neatkarībai, Kalpaks - Brīvības cīņu varonis ar savu vienību sākotnēji bija pakļauts vācu virspavēlniecībai. Taču ne jau tas ir galvenais, bet gan mērķi, par kuriem viņi ir cīnījušies! Leģionāri vēlreiz savus mērķus apliecināja pēc kara beigām, kad liela daļa nepadevās, bet kā partizāni turpināja cīņu pret okupantiem līdz pat 1956. gadam.

Lielākā muļķība būtu atteikties no savas vēstures un varoņiem. It īpaši jau tādēļ, ka tik daudz kas no viņu ideāliem vēl nav panākts. Tāpēc, latvieti, noliec arī tu ziedu pušķi kritušo karavīru, viņu nedzimušo bērnu, neizsapņoto sapņu vārdā! Atnāc, lai apliecinātu savu uzticību Latvijai, kura mums vēl jāuzceļ!