Eiro mantras skandētāji

Vecajā labajā divdesmitajā gadsimtā, precīzāk tā nogalē, valdošo aprindu pārstāvji ik dienas kā mantru mala Eiropas Savienības vārdu. ES tika piesaukts kā brīnumlīdzeklis pret visām saimnieciskajām nebūšanām, politisko nestabilitāti un pārējām likstām.

Vairums bija gatavi tam noticēt. Nu jau piecus gadus esam šajā “brīnumzemē”, tās sastāvā. Skaudrā realitāte liek secināt, ka visi solījumi ir izplēnējuši un esam pie “sasistas siles” . Savulaik manis un manu domubiedru izteiktās prognozes par emigrāciju, Krievijas ietekmes pieaugumu, lauksaimniecības un zivsaimniecības krahu, par inflāciju – ir izrādījušās līdz pretīgumam precīzas. Taču tas nav nekāds mierinājums.

Šobrīd atkal skaļi skan kārtējā eiromantra – esot steidzami jāievieš eiro! Atkal jau tam tiek piedēvētas brīnumlīdzekļa īpašības. Nez, kādēļ neviens konkrēti nenosauc “lielos ieguvumus” .

Laikam jau tādēļ, ka par eiro ieviešanu var pateikt tikai vienu būtisku lietu; līdz ar eiro ieviešanu Latvijā tiek zaudēta pēdējā nopietnā sava tirgus aizsargāšanas metode – iespēja regulēt naudas plūsmu, regulēt valūtas kursu (samazinot vai devalvējot, kad tas nepieciešams).

Teikt, ka vienkāršie cilvēki vai uzņēmēji no tāda soļa būtiski iegūtu, nozīmē blefot. Kāda gan starpība, vai maksājam latos vai pēc kursa samainītos eiro? Varbūt vienīgi tas, ka bezdarbniekam būs patīkamāk saņemt 100 eiro, nekā 70 latus. Tomēr lielāks cipars...

Neērtības, kas rodas valūtas konvertācijas dēļ nudien man nešķiet nopietns arguments, lai atteiktos no monetārās politikas galvenā instrumenta.

Šis solis nav nekas vairāk kā valdošo personu bēgšana, atkratīšanās no atbildības par Latvijas tautsaimniecībā notiekošo. Viņu ērtība, sakot “ te mēs neko nevaram darīt, Eiropa jau ...” būs tas “ ieguvums” , par kuru mēs visi samaksāsim ar kārtējo savas ekonomikas aizstāvēšanas iespējas izlaišanu no rokām, laikā kad tas mums īpaši nepieciešams.

Viedokļi

Šo rindu autors ir Greenpeace biedrs. Esmu viens no 3 miljoniem cilvēku uz zemeslodes, kas parakstījuši vēstījumu pasaules valstu valdībām, aicinot pārtraukt dziļjūras ieguvi (deep sea mining). Čakli sekodams līdz konferences norisei, ar savu parakstu protestējot pret Francijas valdības liegumu Greenpeace kuģim Arctic Sunrise iebraukt Nicas ostā, biju jau atmetis domu rakstīt Latvijas mēdijos par šīs konferences mērķiem un vājo rezultātu. Bet man par milzīgu prieku un patīkamu pārsteigumu, Latvijas Ārstu 10. kongresa atklāšanas plenārsēdē Pasaules latviešu ārstu un zobārstu asociācijas prezidents, Halifaksas (Kanāda) universitātes profesors, reimatologs Juris Lazovskis (viņš arī mana skolotāja, izcilā latviešu internista Ilmāra Lazovska dēls) savā lekcijā pieskārās gan ANO Okeāna konferencei, gan nepieciešamībai aizliegt dziļjūras ieguvi. Ārsti visā pasaulē ir ne tikai sabiedrības daļa, kas rūpējas ne tikai par cilvēka veselību, bet ir nozīmīgākā ļaužu grupa, kas cenšas saglabāt zemeslodes ekosistēmu nākamajām paaudzēm.

Svarīgākais