Trešdiena, 22.maijs

redeem Emīlija

arrow_right_alt Viedokļi

Eiro mantras skandētāji

Vecajā labajā divdesmitajā gadsimtā, precīzāk tā nogalē, valdošo aprindu pārstāvji ik dienas kā mantru mala Eiropas Savienības vārdu. ES tika piesaukts kā brīnumlīdzeklis pret visām saimnieciskajām nebūšanām, politisko nestabilitāti un pārējām likstām.

Vairums bija gatavi tam noticēt. Nu jau piecus gadus esam šajā “brīnumzemē”, tās sastāvā. Skaudrā realitāte liek secināt, ka visi solījumi ir izplēnējuši un esam pie “sasistas siles” . Savulaik manis un manu domubiedru izteiktās prognozes par emigrāciju, Krievijas ietekmes pieaugumu, lauksaimniecības un zivsaimniecības krahu, par inflāciju – ir izrādījušās līdz pretīgumam precīzas. Taču tas nav nekāds mierinājums.

Šobrīd atkal skaļi skan kārtējā eiromantra – esot steidzami jāievieš eiro! Atkal jau tam tiek piedēvētas brīnumlīdzekļa īpašības. Nez, kādēļ neviens konkrēti nenosauc “lielos ieguvumus” .

Laikam jau tādēļ, ka par eiro ieviešanu var pateikt tikai vienu būtisku lietu; līdz ar eiro ieviešanu Latvijā tiek zaudēta pēdējā nopietnā sava tirgus aizsargāšanas metode – iespēja regulēt naudas plūsmu, regulēt valūtas kursu (samazinot vai devalvējot, kad tas nepieciešams).

Teikt, ka vienkāršie cilvēki vai uzņēmēji no tāda soļa būtiski iegūtu, nozīmē blefot. Kāda gan starpība, vai maksājam latos vai pēc kursa samainītos eiro? Varbūt vienīgi tas, ka bezdarbniekam būs patīkamāk saņemt 100 eiro, nekā 70 latus. Tomēr lielāks cipars...

Neērtības, kas rodas valūtas konvertācijas dēļ nudien man nešķiet nopietns arguments, lai atteiktos no monetārās politikas galvenā instrumenta.

Šis solis nav nekas vairāk kā valdošo personu bēgšana, atkratīšanās no atbildības par Latvijas tautsaimniecībā notiekošo. Viņu ērtība, sakot “ te mēs neko nevaram darīt, Eiropa jau ...” būs tas “ ieguvums” , par kuru mēs visi samaksāsim ar kārtējo savas ekonomikas aizstāvēšanas iespējas izlaišanu no rokām, laikā kad tas mums īpaši nepieciešams.