Mēdz teikt, ka karavīra kvalitāti vislabāk parāda tas, kā viņš spēj cīnīties, kad viņam atņemti visi ieroči. Pārfrāzējot gribētu teikt, ka politiķi vislabāk var vērtēt pēc tā, ko viņš ir spējis paveikt neatrodoties pie varas.
Laikam jau tas, ka vēlēšanu rezultāti, kas parasti liekas apmierinoši vien pašiem ievēlētajiem, ir apliecinājums faktam, ka sabiedrībā trūkst vispārēju normu, pēc kurām vērtēt politiskā skaistumkonkursa dalībniekus.
Bez pretenzijām uz nekļūdīgumu, riskēšu formulēt, manuprāt, galvenos kritērijus.
Kas ir politika, un ko īsti mēs uzticam darīt tiem, kurus ievēlam? Politika ir sabiedrības pārvaldīšana. Pārvaldīšanas uzdevums ir nodrošināt attīstību, novērst haosu un sairumu sabiedrībā. Precīzāk - sabiedrības eksistences saimnieciskajā, garīgā, drošības un ārējo attiecību sfērās. Tātad par politiķi mēs varētu dēvēt cilvēku, kurš rūpējas par attīstību un novērš sairumu minētajās sfērās. Te arī parādās galvenie kritēriji, to grupas.
1) Saimnieciskais kritērijs;
Lai kādam uzticētu kopējo maciņu, tā sadalīšanu un saimnieciskās dzīves regulēšanu, ir svarīgi zināt, kā viņam pašam klājies ar šo dzīves jomu. Lai gan it visā mēdz būt izņēmumi, tomēr ne ko labu vēlētājiem nesola kandidāts, kurš var palielīties ar īpašnieka/vadītāja statusu daudzmiljonu biznesā. Te būtu pamats aizdomām, ka konkrētais kandidāts politikā pirmkārt dodas savu biznesa interešu dēļ. Tikpat uzmanīgi būtu jāizturas pret cilvēku, kurš kandidāta pieteikumā raksta „bezdarbnieks", kas ar lielu iespējamību var nozīmēt nespēju atrast risinājumus sarežģītās situācijās. Labvēlīgākais raksturojums, šķiet, varētu būt vidējais vai mazais uzņēmējs, kurš spējis rūpēties par savu ģimeni, nodrošinot zināmu finansiālo patstāvību un neatkarību.
Saimnieciskajā sfērā par vēlamāko būtu uzskatāms kandidāts, kurš nav saistīts ar liela mēroga uzņēmējdarbību, jo pastāv risks, ka šis cilvēks galvenokārt ieinteresēts politiski risināt sava biznesa lietas. Cilvēks, kurš ar sava privātbiznesa vai kvalificēta algota darba palīdzību nodrošina sev iztiku būtu vērtējams kā uzticamāks. Kā papildus pozitīvs kritērijs jāuzskata laba ekonomiskā izglītība.
2) Garīgā un kultūras sfērā būtu vērtējama gan cilvēka inteliģence, gan interešu loks. Ja cilvēkam ir patiesi rūpējusi ne tikai dzīves materiālā puse, tad noteikti viņa veikuma ietvaros būtu jābūt aktivitātēm kas saistītas ar kultūras dzīves bagātināšanu, tradicionālo vērtību aizsardzību, vides sakopšanu. Nereti vēlētāji šī kritērija nozīmi pārlieku vispārina, balsojot par kādu atpazīstamu kultūras darbinieku, tomēr tas vien, ka šis cilvēks ir labs mākslinieks, nedod pietiekamu garantiju, ka viņa spējas praktiskajā dzīves pusē ir tik pat ievērojamas.
3) Drošības jautājums ir uzskatāms par ļoti būtisku mūsdienu kritiskajā situācijā. Par labu kandidātam liecina viņa darbi sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, vēršanās pret kriminogēno situāciju, izglītojošs darbs ar jaunatni, iesaistīšanās ar kārtību un drošību saistītu jautājumu sabiedriskā apspriešanā. Protams, ka derētu painteresēties arī par kandidāta paša attiecībām ar sabiedriskajām normām. Kā uzskatāmākais piemērs prātā nāk Šlesers, kurš sola ieviest kārtību, pats savu auto novietojot neatļautās vietās.
4) Tā kā nedzīvojam uz izolētas salas, iesaku raudzīties arī uz kandidāta ārpolitikas izpratni, tam ir nozīme arī pašvaldību līmenī, jo pašvaldības iesaistās ne tikai valsts, bet arī starptautiskos pasākumos un projektos. Prokrieviska vai nekritiski prorietumnieciska nostāja ir nopietns brīdinājuma signāls par kandidāta nespēju formulēt tautas vai pašvaldības iedzīvotāju intereses, tas liecina par gatavību lobēt ārvalstu uzņēmumus.
Bieži "vecie vēži" lielās ar savu pieredzi, kuras, lūk, trūkstot jaunajiem. Šis apgalvojums ir absurds, jo ar šādu loģiku izvēloties kandidātus, nāktos vienreiz ievēlētos apstiprināt uz mūžu. Pieredze nav iedzimts talants, to iegūst darbā. Daudz svarīgāk, manuprāt, nebalsot par tiem, kas bijuši "pie stūres" visus šos gadus. Lai gan jauniem deputātiem būtu vajadzīgs kāds brīdis procesa apgūšanai, tomēr uzskatu, ka jaunie ar savu centību varētu izdarīt daudz laba, un galvenais, ielikt pamatus pārmaiņām, kas izbeigtu šo izkurtējušās varas tradīciju Latvijā.
Un vēl. Latviešu vēlētājiem būtu jāizvēlas tikai tos kandidātus, kas ir nacionālas pārliecības cilvēki. Nacionālisms - savas tautas interešu izpratne un aizstāvēšana - liecina par personas morālo briedumu, par attīstības pakāpi, kas augstāka par šaurpierīgu egocentrismu, kurš būtībā ir korupcijas un valsts izzagšanas psiholoģiskais pamats.
Lai gan šķietami grūti ir atrast šādus cilvēkus, kas apvienotu minētās kvalitātes, tomēr, šāda veida strukturēta analīze var nodrošināt vēlamo rezultātu, lai par savu lēmumu pēcāk nebūtu jākaunās. Tikai tad, ja vērtējam cilvēku ilgākā laika posmā, turklāt periodā, kad par savu darbību nevarēja saņemt papildus balsis, varam atklāt viņa patieso būtību. To izdarīt nav viegli, bet cita ceļa nav, ja vien nevēlamies vilties.