"Veselības sistēmas nepilnību dēļ varēju noslīkt savās asinīs"; plaušu slimnieka stāsts par piedzīvoto

 
©Aigars Eglīte/F64

Neticami veiksmīgu sakritību rezultātā un mistiskā veidā Rīgas Austrumu Klīniskās Universitātes slimnīcas Tuberkolozes un plaušu slimību centrā Sauriešos man veica steidzamu operāciju.

Tika izņemta daļa no manas kreisās plaušas un tieši šajā slimnīcā pirms 18 gadiem man tika izņemta daļa no labās plaušas. Milzīgs PALDIES Dievam un ārstiem no Tuberkolozes un plaušu slimību centra 1.nodaļas :
Intam Siliņam, Rihardam Mikilpam-Mikgelbam, Mārim Apšvalkam. Liels paldies ārstu palīdzēm Ruslanai Larionovai, Ludmilai Karpinai, Liels Paldies nodļas virsmāsai Ilutai Aleksandrovai, Liels paldies medicīnas māsiņām: Mārītei Piebalgai, Ņinai Dovgjallo, Ilzei Skačkauskai, Jeļenai Maslovskai, Kristīnei Cvetkovai, Mārai Cecīlijai-Porietei, Ingūnai Miļusei, Inesei Caunei, Kristīnei Piebalgai, Paldies terapeitei Ievai Siliņai, fizioterapeitei Laurai Labucei, Liels paldies māsu palīdzēm Arnitai Kauliņai, Nataļjai Prohorovai, Ivetai Ivaško, Larisai Zubkovai, Lidijai Mickevičai, Oksanai Ostaņinai, Svetlanai Kuzmičai, Bronhologiem Jurim Pēterim Lejniekam, Ilzei Ruicei un Aivaram Enkuzenam, Rīgas Ausrtrumu Klīniskās Universitātes slimīcas Invazīvās radioloģijas nodaļas vadītājai Sanitai Ponomorjovai ar komandu un protams milzīgs paldies Anesteziologiem Ingrīdai Sabai un Jeļenai Sokolovai, kā arī intensīvās terapijas māsām-eņģeļiem Annai, Ligitai, Kristīnei un Inetai. Paldies Tatjanai Vasiļjeva-cilvēkam, kurš ļoti klusi un akurāti rūpējas par tīrību un kārtību nodaļā, kā arī virtuves darbiniekiem, kuri nereti paliek ēnā - paldies Jums! Paldies, ka Jūs esat kā viena liela un saskanīgi saspēlējusies sapņu komanda, kura ar cilvēcību un mīlestību pret savu darbu devāt man iespēju izdzīvot, pārdzimt un dzīvot atkal. Daudzus no Jums atceros vēl kopš 2003.gada, kad pirmo reizi tiku operēts. Jūsu vienmēr nemainīgā sirsnību, cilvēcība, laipnība, atsaucība, iejūtība un nepadošanās cilvēku dzīvību glābšanai ir absolūtā fantastika šajā saspringtajā laikā! Saprotu, ka Paldies nekad nevar būt par daudz ! Paldies!
Pēdējā mēneša laikā es biju trijās lielākajās Latvijas slimnīcās. Divas reizes Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā, vienu Rīgas austrumu klīniskās universitātes slimīcā Gaiļezerā un Rīgas Austrumu Klīniskās Universitātes slimnīcas Tuberkolozes un plaušu slimību centrā Sauriešos. 24.10.2021 izsaucu ātro palīdzību, jo bija asiņošanas epizode un spļāvu asinis. Tiku nogādāts Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas uzņemšanas nodaļā un man tika veikta datortomogrāfija ar kontrastvielu, asins analīzes, taču neatrada asiņošanas vietu, tātad pēc papīriem biju vesels. Bija ieteikums ārstēties ambulatori, tātad uzņemties atbildību par savu veselību pašam. Man bija stress un panika. Mājās gāju pats saviem spēkiem, uztraukts un nemierīgu prātu. 24.10.2021 pēcpusdienā asiņošanas epizode atkārtojās un asiņu bija daudz vairāk kā pirmajā reizē. Ātrā palidziba atbrauca vēlreiz un atkal mani veda uz Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcu, lai gan lūdzu pēc iespējas pārvest uz Tuberkolozes un plaušu slimību centru, jo kādreiz no ārstu puses tiku brīdināts par īpatnējo asins garšu mutē. Un es kopš 2003.gada ļoti labi zinu kā garšo asinis no plaušām. Pēc atkārtotas ierašanās Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā jau zināju, ka man jānokļūst Rīgas Austrumu Klīniskās Universitātes slimnīcas Tuberkolozes un plaušu slimību centrā, jo Stradiņos man jau vienu reizi neizdevās atrast problēmu un sapratu, ja nedarīšu pats, būs ziepes. Tās bija brīvdienas un es sazināties ar ārstiem no Tuberkulozs un plaušu slimību centra, lūdzot pēc palidzibas. Neatliekamās palīdzības centra ārsts Viktors Cunskis bija atsaucīgs un pretīmnākošs un sacīja, ka diemžēl vadība pārvešanu nesaskaņos un ātrāk es nokļūšot pats - tāda sistēma. Viņš centās sameklēt dežūrējošo pulmonologu un saskaņos bronhoskopiju, lai meklētu problēmu, tomēr pulmonologs bronhoskopiju nesaskaņoja un dakteris Cunskis pēc labākās sirdsapziņas parūpējās, lai es saņemu nepieciešamo asiņošanas apstādināšanai un es teorētiski varēju pārlaist nakti Stradiņos uzņemšanas nodaļas koridorā vai mājās. Saņēmu izrakstu, laba vēlējumus un mani atkal izrakstīja no Stradiņu slimnīcas, bet ar cerību, ka es pats ātrāk tikšu līdz Tuberkulozes un plaušu slimību centram Sauriešos. Maigi sakot, es nesapratu, kas ar mani notiek un man prātā bija tikai viena doma - izdzīvot līdz nākamās dienas rītam. Pats devos tieši uz Tuberkulozes un plaušu slimību centra slimnīcu ar pēdējo cerību uz izdīvošanu. Šobrīd esmu izoperēts un man arī kreisajā pusē paliks rēta uz mūžu kā atmiņa par šiem notikumiem. Veselības sistēmas nepilnību, muķības, ietiepības un dažādu noteikumu pēc es varēju vienkārši noslīkt savās asinīs kaut kur Stradiņu slimnīcā jeb arī blakus tai vienkārši tapēc, ka "vadība nesaskaņo". Nezinu, kurš ir atbildīgs par kādiem noteikumiem un vai tas vispār ir svarīgi, bet jebkurš no mums pilnīgi nejauši var nomirt un iekļūt "kopējā mirušo statistikā". Traki. Mums patiešām viss ir neticami traki, es nodomāju.
25.10.2021 es nonācu Rīgas Austrumu Klīniskās Universitātes slimnīcas Tuberkolozes un plaušu slimību centrā Sauriešos un pēc rūpīgas izpētes 4.11.2021 mani izoperēja. Operācijas laikā vai pēc, īsti nezinu, es redzēju kā rūc, burbuļo, samērā klusu rēc visums. Sapratu, ka esmu vietā kur viss rodas un ir iespēja saņemt atbildes uz visiem jautājumiem. Es redzēju , ka reanimācijas māsiņas ir eņģeļi, kuras palīdz cilvēkiem, taču ir aizmirsušas par to. Es sapratu, ka viņas ir "tur" un es esmu "te", vietā kur ir absolūtā svētlaime un miers. Pie manis, tāda guloša gultā pēc operācijas pienāca māsiņa un es šķiet jautāju: Jūs taču zināt, ka esat eņģeļi, vai ne!? Uz ko intensīvās terapijas māsiņa atbildēja: "Es esmu darbā". Man gribējās smieties, jo es nesapratu, kā var nezināt, ka Tu esi eņģelis?! Kodu sev lūpā lai nesāpētu operētā vieta. Es ar vienu kāju biju "tur", ar otru "te"... Ienāca prātā kāpēc tad māsiņa ir tik neapmierināta un dusmīga?. Skaidri atceros, ka nolēmu izmantot domu spēku un pieaicināt pie sevis citu māsiņu eģeli un tas man šķiet, ka izdevās! Arī viņai es jautāju vai zin, ka ir eņģeļi un jautāju kāpēc tā otra māsiņa enģelis izskatās dusmīga? Šī bija laipnāka un teica, ka: Mēs visi te esam dusmīgi, jo pēdējo divu gadu laikā pret mums izturas slikti, ne darba devējs, bet valdība, mūs nedzird. Mēs daram savu darbu, jo tas mums patīk un mēs to mīlam, viņa sacīja. Nodomāju kas tad mums par vainu un man vīzijā parādijās mūsu Prezidenta tēls! Wow! Mūsu Prezidents precīzi atspoguļoja mūsu Latvijas sabiedrību un to, kādi mēs visi esam. Viņš it kā ir gudrs, taču neko sakarīgu pateikt tā arī diemžēl nespēj. Un liela daļa no mums it kā tādi gudri, taču neko jēdzīgu tā arī neprotam pateikt. No šīs atklāsmes man bija jāsmejas un jākož lūpā. Ja tā paskatās, tad "pēc papīriem" mums ir speciālistu speciālisti, bet mums pietrūkst paša galvenā - cilvēcība, laipnība vienam pret otru. Mēs visi neesam ne priecīgi, ne laimīgi, mēs visi esam darbā, ar nopietnām sejām. Ar tādām, ar kurām ir izdarītas vislielākās muļķības pasaulē. Nodomāju, ka Prezidenta kungs izteica brīnišķīgu, bet līdz galam nenoformulētu domu - mums ir vajadzīgi papildus ministri un šajā vīzijā es sajutu, ka mums ir vajadzīga Laimes un prieka ministrija! Iestāde, kura ir atbildīga par iedzīvotāju laimi, prieku un apmierinātību. Mums ir tik daudz normatīvo aktu, ka varētu beidzot taču kāds parūpēties par elementāru prieku un apmierinātību. Izmērīt to ciparos un dažādos skaitļos, mēs taū esam tabulu meistari. Un tikai visi kopā, gan tauta, gan papīru stūmēji varam apvienot Latviju un laimes recepte ir pavisam vienkārša: Labu redzēt, labu dzirdēt, labu darīt. Mums vienkārši ir jābūt laipniem, atsaucīgiem, empātiskiem, pieklājīgiem, mīlošiem un mums visiem ir jāsadodas rokās, no visdīvainākā pilsoņa, līdz vispaklausīgākajam ierēdnim. Mums jārūpējas par saviem tuvākajiem, jo mēs visi esam viena dvēsele. Mums jāsveicinās ar kaimiņiem, jo tikai tā var izpaust pieklājību, mums,jābūt iejūtīgiem un cilvēciskiem, jo svarīgaākais, kas mums ir - cilvecība. Nav jāpieūš vaigi un jākrata pirksteļi, nav ko tēlot svagīgos un īpašos. Svarīgi ir pasmaidīt katram pretīmnācējam, jo būt laipniem, jau arī neko nemaksā, tas ir mūsu dvēseles stāvoklis par kuru mēs esam aizmirsuši tāpat kā dusmīgais eņģelis un to tik viegli ir atjaunot, vienkārši atgriežoties pie sevis, sava es. Mēs esam viena dvēsele.
Noskaidroju, ka šo Tuberkulozes un plaušu slimību centru Sauriešos, paredzēts pārcelt uz Gaiļezeru, kas teorētiski, protams, ir labi, jo ārstiem būs vieglāk sadarboties. Taču piedzīvojot to, ko es piedzīvoju, es uzskatu, ka mans piemērs skaidri parādija, ka tā nav laba doma. Atkal jau cilvecības, ne papīru pēc. Es saprotu viedokli un noteikti ir dažādi argumenti un, iespējams, ļoti pārliecinoši, taču dzīvē tas reāli nedarbojas un mani "piedzīvojumi" tam ir reāls piemērs. Lēmumu pieņēmēji nezinu kādēļ nav ņēmuši vērā tradīciju un pārmantojamības spēku. Šeit, Sauriešos, ir gadiem ilgas tradīcijas, šeit viss ir perfekti sastrukturēts. Gadiem un reizēm mūžu nostrādājušās māsiņas un ārsti, savu amatu nodod citaiem kā iejūtīga māte meitai vai rūpīgs un gādīgs tēvs dēlam, tā ir patiešām milzīga vērtība! Tabulā ielikt to ir grūti, bet sajust un ieraudzīt var tikai pēc smagas operācijas. Te savulaik speciāli tika izvēlēta vieta tieši plaušu slimniekiem. Lēmums netika pieņemts, jo administācijas izmaksas bija zemākas, ērtāki bija tas vai šitas, bet gan tādēļ, ka pacientiem, tātad cilvēkiem tā būs labāk. Šeit ir Juglas upe un apkārt priežu sili, slimnicas novietojums attiecibā pret debess pusēm ir tāds, lai D vitamīnu var uzņemt kaut vai caur logu, jo visas palātas ir dienvidu pusē. Protams, ka viss mainās un attīstās, taču mēs varam izjaukt trauslu ekosistēmu, kur daba un cilvēks jau IR vienoti un zaļais kurss uz kuru nu tagad iet visa Eiropa, šeit jau IR. Nepieciešama tikai telpu kārtīga renovācija, jo viss pārējais, - ārsti, māsiņas un citi darbinieki jau ir, nav tikai mūsdienām atbilstošas iekštelpas. Kad gulēju uz operācijas galda, lūkojos tieši tajā pašā apgaismojumā, kas bija 18 gadus atpakaļ un nodomāju, ka mums vajadzētu tikai mazliet pacīnīties, lai īstie eņģeļi strādātu cilvēciskākos apstākļos un saņemtu cilvēcisku attieksmi. Dievs svētī Latviju!