Noslēdzoties dziesmu svētkiem, visu nedēļu virmoja diskusijas, vai šis pasākums bija aizraujošāks par Olgas disenīti, Ogres estrādes atklāšanas koncertu, Blomes metālfestivālu, Positivus AB Salacgrīvā, Imantdienām Cēsu alus pagrabā un Metallica lielo minerālūdens kodienu beksteidžā vai tomēr nebija.
Lielākā daļa svētkos iesaistīto personu uzskatīja, ka bija gan, jo pat pēc pēdējās Latvijas hokeja izlases uzvaras pār Krieviju galva tā nebija sāpējusi. Tam piekrita pat Raimonds Pauls, kuram gan nebija laika ļauties sāpēm, jo bija jāgatavojas Jaunajam Zvilnim un Krutoja vizītei.
Taču viena lieta gan stipri kremta veiksmīgo svētku vēl veiksmīgāko honorāru saņēmējiem: pusstundu pirms svētku svinīgā noslēguma koncerta uznāca nesaskaņota lietusgāze, kas radīja peļķi par vairākiem ļimoniem perfekti nodrenētajā, nosusinātajā, nomeliorētajā un svaigi uzartajā Mežaparka estrādē. Par vairākiem ļimoniem veiktajā papildu ekspertīzē līdz 2013. gadam tika noskaidrots, ka estrādes tehniskajā projektā lietus nebija paredzēts, bet to var novērst, ar pirkstu aizbāžot caurumu estrādes pārsegumā vai pieprasot no būvniekiem vismaz tādas pašas garantijas kā no Dienvidu tilta cēlājiem. Tā laika Rīgas domes koalīcija, izveidojot jaunu koalīciju, nolēma, ka šos pienākumus varētu uzticēt Rīgas galvenajam dārzniekam Ārgalim, un šo lēmumu ar savu parakstu stiprināja Rīgas mērs Modris Lujāns.
Masu dziedāšanas prieki tā samulsināja krietno VVF Zatleru, ka viņš ierosināja turpmāk skolu mācību programmā, fizkultūras testos un grupas Trauma Moralis jaunākā albuma ierakstos kā obligāto priekšmetu ieviest dziedāšanu. Krietnais VVF Zatlers gan izkrita jau pirmajā pārbaudījumā, sajaucot Kur tad tu nu biji, āzīt(i) manu? tekstu, tāpēc tika nosūtīts palīgos Freimaņa Tumsai novākt Baltijas bīčpludmales festivāla pārpalikušos pārpalikumus, kur lielāko īpatsvaru veidoja šļirces, tabletes un parakstītie līgumi par sadarbību narkotiku apkarošanā. Tos bija parakstījis kāds Ainars Virga.
Izmeklēšanā tika noskaidrots, ka ministru ministra Godmaņa apsargi nav vainīgi pie viņa auto sabumsīšanās ar kādu mikroautobusu, kā rezultātā no premjera galvas bija izlidojis gandrīz gatavais pretinflācijas apkarošanas plāns un kāda slepena mikroshēma. "Kaut gan liecinieki stāstīja, ka drošības policijas auto ar ieslēgtām bākugunīm un sirēnām bija iestrēdzis sastrēgumā Ministru kabineta vārtrūmē, jābūt galīgam neprašam, lai neapjēgtu, ka tas visus jau apdzinis par apli, un citiem satiksmes darbiniekiem ielas bija jāatbrīvo jau pirms nedēļas, kad premjers pēdējo reizi brauca atskaitīties prezidentam," bija sacīts iekšlietu ministrijas paziņojumā par dienesta izmeklēšanu. Tajā arī tika piebilsts, ka divi subjekti, kas avārijas laikā klīduši pa Tērbatas ielu, pūšot hokejfanu taurītes un vicinoties ar kabatas bateriju, patiesībā bijuši īpaši slepeni drošības dienesta aģenti.
Stellas pabs tikmēr izdomāja, kā ātri tikt vaļā no dažādiem vārguļiem, kuru kuņģi nespēj pārstrādāt tādus niekus kā A hepatīta, B salmonellas, C sardinellas un parastos HIV vīrusus. Tiem, kas šajā iestādē bija saindējušies, tika piedāvātas vietējās dāvanu kartes 1000 latu vērtībā, bez atdāvināšanas, mantošanas un iesmērēšanas sievasmātei tiesībām. «Jādomā, ka viņi atdos galus jau pēc aperitīva vai salātiem,» prognozēja pabisti. Drīzumā līdzīgu praksi pārņēma arī citas iestādes. Dakteri, kas netīšām bija amputējuši pacienta nepareizo kāju, kā kompensāciju piedāvāja bez maksas amputēt roku, bet autovadītāji pa pusei sabraukto gājēju ciešanas kompensēja, dāvājot tiem no Google earth izdrukātu drošo trotuāru atlasu.
Ar lielisku domu nāca klajā Latvijas Olimpiskā komiteja: tā kā daudzi sporta funkcionāri bija piemirsuši pat pašu iztikas minimumu, proti, to, kā garšo ar mango mērci pārliets kaviārs somu šņabja sveču gaismā, uz olimpiskajām spēlēm Pekinā nolēma pieteikt tik daudz sportistu, lai vēl vismaz 50 treneru, masieru, ārstu un droporgu varētu braukt līdzi. Kad olimpiskajā 100 metru distancē uzvarēja latvju bāleliņš, kas ar saucieniem «eu, neesi suns, pasaki, kur te var nodot tukšās buteles?!» atteicās atzīt, kādā veidā parādījies finišā pēc rekordātrajām 5 sekundēm un 125 gramiem, pasaules vieglatlētika saprata, ka velti rēķinājusies tikai ar latvju šķēpmetējiem.
Ar Vācijas, Starptautiskā Sarkanā Krusta un organizācijas Tēvi bez robežām starpniecību Izraēlai izdevās veikt satriecoši veiksmīgu transfēra darījumu: piecus dzīvus Hezbollāh kaujiniekus un cietumniekus iemainīt pret diviem nedzīviem pašu karavīriem. «Uz kaut ko tādu nav spējīgs pat Los Angeles Kings vai Golden State Warriors menedžments,» ar apbrīnu un cieņu rakstīja amerikāņu avīzes. Ebreju valsts laikraksti gan uzskatīja, ka darījums nav vienlīdzīgs: «Islāmistiem vajadzēja piemest klāt vismaz Patagonijas pampās klejojošu Doktoru Nāvi, Lindermanu, kurš izšķērdē savu talantu kaut kādā Arāja ielā Rīgā, un tiesības uz KHL drafta pirmo numuru, lai arī Maccabi hokejkomanda var spēlēt kopā ar zemeslodes sesto daļu.»
Par hokeju latvju zemē sen risinājās milzum garas diskusijas – tās pārspēja vien strīdi par to, vai Andželinai Džolijai un Bredam Pitam piedzimuši dvīņi, divi mazi mērkaķēni, pēdējais Coldplay albums, jaunais The Washington Post makets vai kanārijputniņu būrītis. Ar Rīgas Dinamo pēdējā brīdī līgumus noslēdza tenisa Gulbis un vingrotājs Saproņenkovihrovs, kuri tika salikti vienā maiņā ar vienīgo dinamiešu pirmā lieluma zvaigzni – Hosas brāļa hosīgo brālēna brālēnu. Kādreiz, ejot garām vēl neuzbūvētai NHL arēnai, viņš bija iedomājies, ka varbūt varētu pienest spainīti ar ripām halles apkopējai. To viņam gan tā arī nekad neizdevās sasniegt, taču visai līdzīga statistika tika fiksēta pēdējā Hosas NHL sezonā.
*Katru sestdienu žurnālā "Mēs" lasiet jaunāko Murgu sēriju