Pēc trim spēlēm, kurās Rīgas Dinamo mistiskā veidā nedabūja pa muguru ar 0:7, latvju zemē sākās akcija Visas tautas vēlēts vārtsargs, kuras galvenais vadmotīvs bija Masaļski – par prezidentu, vēstnieku ANO vai vismaz KNAB priekšnieku!
Kad akcija jau gandrīz tuvojās veiksmīgām beigām, Masaļskis visu sabojāja, gaišā nakts laikā noraujoties pa purnu Vecrīgā. Sākumā aizdomas krita uz Tomasu Kleinu, taču viņš taisnojās, ka sitot tikai sievietes un sieviešveidīgus vīriešus, turklāt parasti bez monķirovkas vai neripojoša akmens pie darba nemaz neķeras.
Pēc tam tika sacerēts trilleris, ka Masaļski ar hokeja nūjām situši seši urlas, viņš varonīgi pretojies un nav ļāvis iemest polšu vārtos, tāpēc viņam salauzta potīte, kas pirms salaušanas turklāt vēl piedzirdīta. Par notikušo cirkulēja visdažādākās versijas, taču līdzjutēju balsojumā par labāko tika atzīta šāda: Masaļskis krogā mēģinājis Duļevsku saprecināt ar Šupleru un kniebis abiem gurnā, tāpēc Laviņš vārtsargu iepļaukājis un devies uz tualeti atsēdēt kārtējās divas minūtes, kompānijas pēc līdzi paņemot arī Sorokinu un Ankipānu.
Pēc Pekiniādes par latviešu nacionālo sporta veidu kļuva BMX – ar to sāka nodarboties lieli un mazi, veci un jauni, sirmi un plikpauraini, kā arī visi tie, kas iepriekš piekopa celibātu, bija iestājušies numismātu biedrībā un nodarbojās ar mauntinbaiku. Kamēr Ministru kabinets prātoja, kur tā pagalmā varētu izveidot BMX trasi, to tika nolemts būvēt Ziepniekkalnā, komposta kaudzes vietā vai pat uz tās. Stopiņu pagasta iedzīvotāji rosināja arī Getliņu izgāztuves vietā būvēt BMX trasi, tādu pašu iniciatīvu izrādīja Inčukalna gāzes krātuves, Kundziņsalā topošo naftas termināļu, Gardenes bīstamo atkritumu novietnes un Tukuma aerodroma apkaimē un Maskačkas graustos dzīvojošie. Drīz vien BMX trašu skaits pieauga tik straujos tempos, ka nākamajā Sporta laureāta aptaujā šis sporta veids pārliecinoši uzvarēja pat orientēšanos.
Latvijas Basketbola savienības vēl neatlaistais Kehris nekādi nespēja izprātot, kādu sodu piemērot Kambalam, kurš diskvalifikācijas laikā bija manīts arēnā zem soliņa lasām Sporta Avīzi un glāstām basketbola bumbu. Beigu galā tika nolemts piemērot rājienu Latvijas izlases direktoram Buļam, jo tieši viņš nebija attapies lasīšanas laikā piedāvāt kaut ko atspirdzinošu vai iešņaucamu. "Mēs vienmēr uz to stingrāko vērsīsimies pret jebkuru dopingošanu," pasludināja vēl neatlaistais Kehris un aizsteidzās sponsoru meklējumos, jo kareivīgie hansapanki bailēs no šādas stingrības bija iestājušies svedebankos. Nauda bija vajadzīga, jo Trajkoviča izlase, lai gan darīja ko spēja un centās cik jaudas, tomēr kvalificējās Eiropas čempionāta finālturnīram, kur jau gatavojās dabūt pa skaustu no Maltas un Nīderlandei piederošajām Antiļu salām.
Tie, kurus sports neinteresēja, piedalījās totalizatoros, kuros varēja likt likmes uz to, kurus autobusu, tramvaju, vilcienu un trolejbusu maršrutus atcels nākamreiz un vai tos pārredzamā nākotnē izdosies aizstāt ar mazo aviāciju. Autotransporta direkcijas eksperti sāka sirot pa satiksmes līdzekļiem, pētot, kuri no tiem nav piestūķēti līdz ūkai un tāpēc uzreiz slēdzami. Pēc visām šīm aktivitātēm pirmais tika iznīdēts vecmeitu ballīšu limuzīnu serviss, kam sekoja valdības autoparks un Pēterbaznīcas torņa skatu laukumiņš – tikai tad direkcijai beidzot kāds attapās pateikt, ka viņi ir pārcentušies.
Satiksmes buldozeram, ekskavatoram, ceļa rullim un samokatam Šleseram bija apnicis, ka viņu uz ceļiem apdzen un vidējo pirkstu regulāri rāda piedzērušies šoferi, tāpēc viņš ierosināja sodus par braukšanu dzērumā palielināt līdz 5000 latiem. "Ja kādam piķa nav tik daudz kā man, var taču pārdot mašīnu, ieķīlāt virtuves kombainu, aizsūtīt sievu uz Čaka ielu vai vismaz paņemt hipopotamisku hipodromisko kredītu kādā no bankām," pamācoši sacīja Šlesers. Pavisam mazturīgos viņš pirms vēlēšanām bija pat gatavs pieņemt darbā par ceļu remontētājiem vai vismaz informatīvo plakātu turētājiem.
Amerikas karšu ražotājiem bija apnicis pēc katras viesuļvētras, kas atkal noslaucīja no zemes kādu pilsētiņu, izdot jaunu karti, tāpēc viņi izstrādāja universālas kartes, kuras katrs varēja zīmēt pēc savas patikšanas. Lielākā daļa amerikāņu gan to nepamanīja, jo tāpat kā līdz šim uzskatīja, ka Teksasa ir otra lielākā valsts pasaulē, bet Eiropa ir Ķīnas galvaspilsēta. ASV Senāts gan kaut ko atcerējās par Baltijas valstīm, no arhīviem izraka četrdesmitajos gados sacerētu rezolūciju un nosodīja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupāciju, pieprasot Staļinam beidzot atkāpties no amata, izlaist no cietuma politieslodzīto Čingishanu un atzīt ne tikai Abhāzijas un Dienvidosetijas, bet arī Kijevas Krievzemes, Rečas Pospoļitas un Sāmsalas neatkarību. Krievija saprata, ka tas ir simbolisks signāls...
Savukārt latvju tautai beidzot tapa skaidrs, kāpēc pie mums viss maksā tik, cik maksā – izrādījās, ka valsts galvenā regulatore Andrējeva visus tarifus notriec spēļu automātos. Nedaudz papētot, Latvjustrāvas elektroenerģijas aprēķinos tika beidzot pamanīta sadaļa Kazino pagrūstais piķis, bet pie Rīgas siltuma izdevuma ailēm bija parādījusies pozīcija Tas par to sūda ruletes galdu. Lai nekas tāds vairs neatkārtotos, tauta pieprasīja sasaukt referendumdumu, lai Satversmē iekļautu normu par to, ka jebkurai amatpersonai pat nakts laikā jāspēj izsmeļoši un bez murmulēšanas bārdā paskaidrot, vai tā nav atkarīga no alkohola, cigaretēm, sievietēm, kā arī Deep Purple vai Metallica pēdējā albuma.
*Katru sestdienu žurnālā "Mēs" lasiet jaunāko Murgu sēriju