Nemanāmi latvju zemē iestājās kalendārais rudens un meteomurgologu solītā atvasara, taču priekšvēlēšanu kampaņas drudzī šādus sīkumus neviens nepamanīja. Valstī notika svinīgi vēlēšanu iecirkņu atvēršanas svētki, balsošanas urnu prezentācijas, biļetenu kristības, iesvētības un apmazgāšanas, tautas lūgšanas, kandidātu ciešanas, prasību gatavošanas Satversmes tiesai un citas atrakcijas.
Pastniekiem pat uz laiku nācās pārtraukt ienesīgo zeķu, ieliktnīšu un blusu šampūnu tirgošanu, lai spētu ļaudīm nogādāt visu partiju piedāvāto makulatūru, kas lieliski noderēja mājokļu siltināšanai, bet rātsnama dators apklusināja zvanu dziesmu Pidriķis, uzskatot to par neapmaksātu politisko reklāmu.
Partijas steidza izmantot visas iespējas aģitācijai. "Nr. 8. Par labu hokeju!" – šāds lozungs dinamiešu spēlēs Arēnā Rīga sumināja Sanču Ozoliņu un pavisam mazliet arī lablatviešus. "Par mūsējiem! Par Arvīdu Reķi!" savu sesto numuru tribīnēs izkarināja zaļzemnieki. "Nr. 11! Sotnieks labākais!" neatpalika Pavisam Pēdējā partija. "Nr. 9! Par stipru ģimeni! Par bračkām Rēdlihiem un Krišu!" pieteicās sociāldemokrāti. "Nr. 1! Vai Vladimirs Bistrovs vēl stāv vārtos?" bailīgi apvaicājās PCTVL. "Nr. 2... Mēs labāk paklusēsim, citādi kā vienmēr būs uz pakaļas..." bēdīgi bilda apvienība Jenotība.
LNT galvenais Ēķis vērsās visās iespējamajās drošības un nedrošības iestādēs, jo pastāvēja pamatotas bažas, ka skinhedi, amerikāņu futbola fani, basketbola karsējmeitenes vai cits huligānisks grupējums grasās izjaukt vitāli svarīgās un valstiski nozīmīgās Līderu debates. "Saņēmām informāciju, ka vakarā iecerētas sporādiskas aktivitātes, kuru dreskods būs PLL jaunietis. Jau šobrīd ap Sapņu fabriku slaistās aizdomīga paskata sētnieks, turklāt telpās kaut kas nelāgi ož," satraukti ziņoja Ēķis. Beidzot darbiņš bija alfām, betām, gammām, omegām un citiem specnaziem, kas, bruņojušies ar mīnmetējiem, granātspļāvējiem, Kalašņikova automātiem, tanku dūrēm un butaforiskām atombumbām, ciešā lokā apjoza teritoriju. "Bažām nav pamata," pēc telpu un teritorijas rūpīgas pārmeklēšanas ziņoja specnazi. "Sētnieks tiešām izrādījās sētnieks – īsi pēc nāves pats atzinās, bet to sprāgušo žurku no Sapņu fabrikas skursteņa sen vajadzēja izvilkt."
No Toras ruļļiem un Nāves jūras tīstokļiem informāciju par vēlēšanu iecirkņu atvēršanu bija uzzinājusi arī Ebreju reliģiskā draudze, kas protestēja pret balsošanas sarīkošanu sabatā, tieši divpadsmit ar pusi Pusmēness kalendāra nedēļas pēc Jomkipura svētkiem un tieši Latvijā, kas nebija izpildījusi visas Vīzdeguntāla centra prasības. "Jūdaisma kanonos teikts, ka sabatā nav jāstrādā, bet balsošana nav nekāds darbs, bet pilsoņa pienākums," pamācoši noteica CVK galvenais Cimdudaris, taču mīļā miera labad piekrita, ka viens iecirknis sinagogā varēs darboties kaut vai līdz Helovīnam, taču tajā varēs balsot tikai par jaunu izraēliešu un palestīniešu miera līgumu.
AirBaltiku Flika jaunais airBaltiks nolēma izveidot Lietuvā jaunu lidsabiedrību airBaltik, kas Baltijas reģionā konkurētu ar veco airBaltiku un Flika jauno airBaltiku. "Kaut kāds sviests," rūca satiksmes Gerhards. "Visiem zināms, ka ar vienu pakaļu uz diviem krēsliem sēdēt nevar, bet viņš pamanās aptupties pat uz trim!" Valdība sāka pētīt, vai ir iespējams atlaist Fliku no veco airBaltiku vadības, un izrādījās, ka atlaist Fliku var tikai pats Fliks. "Arī algu sev noteikt varu tikai es pats, vadības līgumu noslēgt tikai ar sevi arī varu tikai es pats, deklarāciju iesniegt varu tikai pats un pat pasūtīt sevi varu tikai es pats! Un vispār – iepūtiet man!" uzvaroši noteica Fliks. "Cieti," atzina bijušais satiksmes Šlesers un nez kāpēc paskatījās podā.
Jaunais ģenerālprokurators Kalnmaizmeiers turpināja inventarizāciju savā kantorī un ar šausmām konstatēja, ka daudzas krimināllietas iearhivētas 1978. gada izlaiduma floppy diskos vai magnetofona lentēs, prokuratūrā jāstrādā ar 1956. gadā ražotiem datoriem jeb EVM, kuros informācija jāievada un jāizvada ar perfokartēm, amatpersonas spiestas braukāt pagājušā gadsimta sākumā ražotos Russo Balt automobiļos un izmeklēt lietas, kas ierosinātas vēl XVII gadsimtā. "Es jau nesūdzos. Es tikai saku, kā ir, lai vēlāk neviens neteiktu, ka nekā neesmu teicis," viņš noteica un, sapratis, ka šajā kantorī nav aršanas, pievērsās Šleseram, kurš neuzmanīgi bija aicinājis KNAB nejaukties politikā. "Šleseram jākontrolē, lai mutes, taisnās zarnas un nokniebējmuskuļa darbība neapsteigtu smadzeņu darbību," pamācoši noteica Kalmaizmeiers. "Cieti," atkārtoja Šlesers, joprojām skatoties podā.
Izlasot Hodorkovska atklāsmes britu laikrakstā The Observer un gluži dzīvi iedomājoties sevi Hodorkovska vietā, Maskavas galvenā naģene Lužkovs ātri aizmuka atvaļinājumā uz Austriju. Bukmeikeru kantori un totalizatori sāka pieņemt likmes par to, kurā datumā Lužkovs atkāpsies no amata un vai par iemeslu tiks minēta sirdskaite, augsts vai zems asinsspiediens, gripa, masaliņas, cūciņas, ūdens ceļgalā vai kāju sēnīte. "Mēs paliksim un strādāsim tālāk!" aizdomas kā nepamatotas noraidīja galvenās naģenes laulene Baturina. "Kuri mēs?" žēli nopīkstēja Lužkovs. "Un kur paliksim?"
Pa to laiku Eiropa svinēja dienu bez auto, kad pat ķeizari un ministri uz darbu devās kājām vai jāšus uz ponija. Lai nesadusmotu bargo Eiropu un it īpaši jau SVF, arī pašmāju valdības vīri un sievas nolēma uz Ministru kabineta ēku doties bez auto. "Johaidī, cik tā valdības ēka tomēr ir tālu!" gaudās krietnā iekšlietu Linda, kura šoreiz savu dienesta auto novietoja pie Ministru kabineta ēkas sētas durvīm, nevis, kā ierasts, uzbrauca ar to līdz pat valdības sēdes kabinetam. "Ne vainas, vispār veselīgi, vienīgi padomnieks varēja rikšot knašāk, turklāt viņa pleci baigi spieda... Nu, jūs jau ziniet, kuru vietu," ceļu līdz Brīvības ielai bija pievārējis labklājības Augulis. "Ar kājām staigāt ir ļoti labi, ar elektromobili vai žiroplānu būtu vēl labāk, tikai nesaprotu, kāpēc pensionāri ar šādiem transportlīdzekļiem pārvietojas tik reti," prātoja Repše. "Pēc iespējas vairāk ministriem ir jāizmanto savas kājas – tieši savas, ne svešas!" teica satiksmes Gerhards un rotaļīgi iespēra Repšem pa pēcpusi, tā noslēdzot diskusiju.
Uz pirmajām sēdēm pulcējās varen nopietnā un analītiskā Rīgas domes Pretbebru komisija, kura izskatīja visus 70 iesniegtos variantus, kuros bija apkopoti ierosinājumi, kā padzīt no galvaspilsētas bebrus. Daudzi no tiem tika atzīti pat par ļoti vērā ņemamiem, piemēram, izveidot speciālu Bebru izgaiņāšanas patruļu vai padzīt tos, liekot klausīties Markus Rivas pēdējo albumu vai skatīties jebkura šova skatītāju jebkurā rindā, kur kā mēbele priekšā rēgojās Saša Kurusova. Pagaidām varen nopietnā un analītiskā Pretbebru komisija pie vienota slēdziena vēl nenonāca, tomēr dominēja viedoklis, ka bebriem vienkārši vajag izsniegt pases, maksāt pensijas un likt par tām nosegt kanāla komunālos maksājumus, tad tie jau nākamajā dienā kā visi godājami Latvijas pilsoņi paši notītos uz Īriju.