Klāt bija pēdējās no 17 pavasara mirkļu pēdējām svinībām – pesņu, pļasku, voblu un vodkas prazdņiks pie Pārdaugavas uzvarekļa.
Pirms tam, kā ierasts, Rīgas domē, valdībā, ANO, NA-TO un Pasaules biškopības savienībā notika ilgas diskusijas šo dropi atļaut vai aizliegt; ja atļaut, vai svinību norises vietas iežogošanai pietiks ar ierastajiem celtnieku nožogojumiem, policijas dzīvo ķēdi un OMON kaujinieku bruņuvestēm – varbūt nepieciešamas arī dzeloņstieples, elektriskais gans un uzvarekli ierobežojošas burkānu, redīsu un neļķu dobes. Turpinājās arī strīdi par to, vai uz uzvarekļa atjaunot vēsturiskos burtus – varbūt pietiks ar tā vēsturisko spridzināšanu. Konkrētu lēmumu atbildīgās institūcijas tā arī nespēja pieņemt, tāpēc nosprieda integrācijas nolūkos pie uzvarekļa izvietot pasaulē lielāko popkorna tūtu, Kremļa maketu un avīzes Pravda pirmās lappuses kserokopiju, kā arī sākt sklandraušu, bigmaku un belašu tirdzniecību.
Patiesībā jau neviens 9. maija svinības tā īsti nepamanīja, jo lielākā daļa tautas joprojām sēdēja pie TV kastēm un vēroja pasaules čempionātu hokejā. Pirms atbildīgās spēles ar Kanādu pāļu pavēlnieks Lipmans piedraudēja uzvaras gadījumā nodzīt matus un no priekšas izskatīties pēc Matuļa, no pakaļpuses – pēc Zemberga, no vidus – pēc Lipmana. Tādas šausmas neviens piedzīvot negribēja, un pat hokejistu aptaujā tika noskaidrots, ka viņi diez vai mēģinās apspēlēt kanādiešus. Par laimi, situāciju glāba birķermeistars Birks un buldozerīgais Šlesers, kuri vienā balsī solīja atbalstīt 2014. gada čempionāta rīkošanu Rīgā un organizēšanas tiesību saņemšanas gadījumā uzdāvināt Lipmanam krāšņu parūku. Nu vairs neviens nesaprata, vai latvieši uzvilkuši Kanādu un dabūjuši arī čempi vai arī tomēr zaudējuši un palikuši bez minētā pasākuma.
Knapi latvju bāleliņi bija iemācījušies pareizi rakstīt un izrunāt vārdiņus šarlaks, hepatīts, atipiskā pneimonija, šigeloze, Stella Pub un putnu gripa, kā zemi pāršalca jauna sērga – cūku gripa, kuru vēlāk pārdēvēja par jauno gripu, A gripu un iks–u–igrek–viņzinkādu gripu. Lai arī pagaidām tā plosījās tikai kaut kur Meksikā, Štatos, Bavārijā un Polijā, nebija ne mazāko šaubu, ka drīz vien baisais vīruss aplaimos arī dievzemīti. Infektologi, defektologi, deratizatori un logopēdi ieteica nedoties tūrisma ceļojumos, komandējumos un uz darbu, nesarokoties, neskūpstīties, nenodarboties ar seksu pat pašam ar sevi, neēst no viena šķīvja un divatā nesēdēt uz viena poda, tomēr, arī šos piesardzības pasākumus ievērojot, neviens nevarēja justies pilnībā pasargāts.
PVD nācās atlikt malā sūdzību grēdu par Mielavēna bāru Piens un sākt izskatīt iedzīvotāju telefonzvanus par laukos paklusām, bez tradicionālajām cūku bērēm nokautām cūkām, tirgū izplatīto aizdomīga paskata klepojošu karbonādi, pavisam dīvaini sejā mainījušos kaimiņu un kādā Ķengaraga pagrabā atrasto treniņtērpā ģērbto skeletu ar seju silē. Lidostai Rīga nekaitēja pat atlaižu atcelšana pāris aviosabiedrībām, jo uz to bariem devās ļautiņi, kas pie lidostas skeneriem vēlējās pārbaudīt, vai nav inficējušies, internetbankā pārbaudot konta saturu. Tomēr viņiem nācās uzgaidīt, jo pirmais rindā bija pieteicies Spānijas Huans Roberto Karloss ar visu savu svītu un čempionu līgas finālā izgājušo Barselonu.
Izraēla un arābu valstis lepni paziņoja, ka pie viņiem nekādu košerētu un halalētu cūku neesot, tādēļ arī cūku gripa nav iespējama. "Tā puņķošanās un vemšana, kas paralizējusi visu armiju, Raudu mūri un pat Vīzdeguntāla centru, būtu saucama par Meksikas gripu," paziņoja Izraēlas veselības aizsardzības ministrs. Meksikāņi par to briesmīgi apvainojās, apsolīja ebrejiem uzsūtīt Zorro, uzlikt Ketcelkoatla lāstu, pārtraukt buritosu un tekilas eksportu, nekad nebalsot par izraēliešu kandidātu uz pasaules labāko darbu, kā arī apspēlēt Izraēlas izlasi nākamā pasaules hokeja čempionāta finālā. Latvju valdība gan gribēja vai diet laimē par cūku gripu un izvirzīja to par Nobela miera prēmijas kandidāti – nu beidzot tautas domas novirzījās no SVF, Parex bankas, pensiju izmaksas atcelšanas līdz 2019. gadam, māmiņalgu, tētpabalstu un vecvecākkompensāciju atcelšanu un citām krīzes nebūšanām.
Speciāla speciālistu, ekspertu, pētnieku un analītiķu darba grupa beidzot sarēķināja, cik kompensācijā varētu prasīt Krievijai par padomju okupācijas gados videi nodarītajiem zaudējumiem – tie bija 356 miljoni latu. Radās gan diskusijas, vai sarēķināts pareizi un nav tomēr jāprasa visi 357 miljoni, taču beigu galā tika nolemts būt iecietīgiem pret kaimiņiem. Pētnieki rēķināšanu gan turpināja, lai gan par pusmiljonu bija samazināts līdzekļu apjoms – arī to bija nolemts paģērēt no krieviem. "Nav problēmu!" uz šiem aprēķiniem dzīvespriecīgi reaģēja Krievijas puse. "Jums kā izmaksāt – padomju rubļos vai iedarbināt Mitišču tipogrāfiju un sadrukāt latus? Un – vai sprāguša ēzeļa ausis atsūtīt pa pastu vai arī atsūtīsiet tām pakaļ to savu ortopēdu?" Saeima uzmeta lūpu un steigšus pieņēma likumu, ar kuru saskaņā padomju nodarītā vides kaitējuma apšaubīšana turpmāk tika atzīta par kriminālnoziegumu.
Beidzot Rīgas ielās izgāja studenti, kas protestēja pret finansējuma samazināšanu augstākajai izglītībai un pirmo reizi mūžā nez kādēļ paziņoja, ka vēlas mācīties, nevis tikai saņemt stipendiju un lauku radu sūtītos kartupeļus un speķīti. "Nu mēs būsim vēl par 40% stulbāki – apmeklēsim tikai esīti un lidojošo koijotu, bet bibliotēkām, katedrām, auditorijām un semestriem neiesim pat tuvumā!" draudēja studenti. "Un viņi zina, kā pareizi izrunāt vārdu bibliotēka?!" pārsteigumā noelsās pasniedzēji. "Gribu studēt, bet neesmu miljonārs!" studenti vienojās kopējā sauklī, ar maziem burtiņiem apakšā pierakstot: "Gribu būt miljonārs, un tad gan nafig to studēšanu!" Nu beidzot studentu prasības visiem bija skaidras.