Laikraksta Diena nedienas, kad pēc strīdiem no turienes aizgāja daļa redakcijas darbinieku, izteikumos publiskajā telpā dažkārt tiek saistītas ar apdraudējumu neatkarīgajai žurnālistikai.
Tomēr apdraudēta ir vien pašreizējo lozungu pastāvēšana, jo notikušais tiek apskatīts tikai saukļu līmenī, runājot par žurnālistikas vērtībām, kuras no avīzes aizgājušajiem un Dienas vadītājam Aleksandram Tralmakam neesot vienas un tās pašas. Taču strīda būtība jau bija par ko citu – par to, kas notiek, kad neatkarība nonāk pretrunās ar realitāti.
Redakcijas neatkarības uzsvērums
Reti kuram masu saziņas līdzeklim Latvijā bija izdevies izveidot tik labu zīmolu, kas saistās ar kvalitatīva satura piedāvājumu. Tā tas varēja turpināties, ja vien pati Diena pēdējo mēnešu laikā tik rūpīgi savu zīmolu nebūtu grāvusi. Un runa nav tikai par Dienas jauno vadītāju Aleksandru Tralmaku, kas necienīgi rīkojās pret cilvēkiem, kuri Dienu spēja izveidot par labu un ietekmīgu masu saziņas līdzekli. Uz šādu iznākumu gāja arī paši darbinieki, kas vēlējās saņemt atbildes uz jautājumiem par uzņēmuma īpašniekiem un iebilda pret redakcijas izmaksu samazinājumu. Žurnālistu rokās sauklis par žurnālistikas neatkarību un kvalitāti, vadības rokās – par "ilgtspējīgu biznesa modeli", kas neesot saistīts ar kvalitatīvu žurnālistiku.
Skandālus, kas pēdējos mēnešos saistījušies ar Dienas redakcijas vēlmi noskaidrot, kam tad laikraksts īsti pieder, redakcija izmantoja, lai parādītu, ka tā uzņēmumā ir neatkarīga struktūrvienība. Žurnālisti izvirzīja prasības vadītājam, šādā veidā nemitīgi uzsverot, ka tieši redakcija ir tā, kas nosaka laikraksta pozīciju, un ka A. Tralmakam par laikraksta saturu nav nekādas teikšanas. Un, ja viņš mēģinātu to darīt, Diena par to nekavējoties informētu lasītājus.
Atvadu vēstulē bijusī izdevniecības Dienas mediji galvenā redaktore Nellija Ločmele rakstīja, ka trīs mēnešus ilgā vilcināšanās ar Dienas īpašnieku atklāšanu "ir kaitējusi Dienas zīmolam". Bez šaubām, slapstīšanās, mānīšanās un izvairīšanās bija sliktākais, ko vadītājs šajā situācijā varēja darīt. Tomēr kaitējumu radīja ne tikai vadības neprasmīgais darbs – sava daļa vainas konflikta uzturēšanā jāuzņemas arī redakcijai. Par to, ka notikušais nav ne vienīgais, ne labākais variants, var pārliecināties, paraugoties uz laikrakstu Dienas Bizness. Tas pēc pārdošanas nonāca līdzīgā situācijā, tomēr šī avīze pārmetumus par nezināmiem īpašniekiem kā draudu kvalitatīvam saturam saņem mazāk. Tas tāpēc, ka Dienas Biznesa redakcija neiesaistījās savas darbavietas paļāšanā un nepamatotā savu pozīciju postīšanā.
Ekonomiskās situācijas korekcijas
Par vēl vienu nesaprašanās iemeslu N. Ločmele min to, ka A. Tralmaka rosinātās pārmaiņas Dienas koncepcijā pasliktinātu piedāvājumu lasītājiem, ko redakcijas vadība neatbalsta, un, "ja bez ierunām īstenotu īpašnieku septembrī piedāvāto redakcijas izmaksu samazināšanu, pēc manām domām, tiktu iznīcināta Dienas redakcijas konkurētspēja, tātad iznīcināta Diena". Tīmekļa žurnālā Cita Diena aizgājušie paskaidroja, ka nav iebilduši pret tēriņu samazināšanu, vien uzskatījuši, ka piedāvātais samazinājums apdraud "redakcijas kodolu un konkurētspēju". Baidos, ka konkurētspēju mazina ne tikai necaurskatāmi darījumi un tas, ka Dienas nākamā gada abonements no latviešu valodā iznākošajiem dienas laikrakstiem jau tā ir visdārgākais. Ilgtermiņā to apdraud arī dzīvošana pāri savām iespējām.
Ar saviem izteikumiem bijušie Dienas darbinieki vēlējās pavēstīt, ka viņi ir neatkarīgi un uz viņiem saimnieciskas dabas sarežģījumi neattiecas. Tomēr žurnālistikai, kas darbojas brīvā tirgus apstākļos, ir nepieciešams sevi uzturēt. Nav runa par to, ka labi pārdodama žurnālistika būtu tas pats, kas kvalitatīva žurnālistika. Tomēr problemātiska žurnālistika ir arī tāda, kas cilvēkiem nav vajadzīga un par ko viņi nav gatavi maksāt. Ja Diena slīgst zaudējumos, tas ir tāpēc, ka tā nespēj paskaidrot lasītājiem, kāpēc viņiem par laikraksta piedāvājumu būtu jāmaksā. Un, ja tā, tad neatkarīguma uzsvēršana robežojas ar realitātes ignorēšanu. Neatkarība šādā izpratnē nav sinonīms kvalitātei.
Viens no žurnālistikas atkarības veidiem ir ekonomiskā atkarība, un masu saziņas līdzekļa īpašniekam būtu jārūpējas, lai to novērstu – tāpat kā visas pārējās atkarības. Tomēr ko darīt, ja tas nav pilnībā iespējams? Tiklīdz mediju uzņēmums pats sevi nespēj uzturēt, tam ir vai nu jābankrotē, vai jāraugās pēc kāda aizgādnieka, kas kompensētu nesakritības starp ienākumiem un izdevumiem. Aizgādnieks naudu iedos, bet prasīs kaut ko pretī. Citiem vārdiem – ja redakcijai nepietiek ar finansējumu, kas tiek ieņemts no reklāmdevējiem un laikrakstu pārdošanas, tas ir ceļš uz atkarību.
Kvalitātei jāparādās saturā
Kašķējoties ar uzņēmuma vadību un uzsverot, cik slikta ir pašreizējā neskaidrā situācija ar vadību un finansējumu, redakcija nav darījusi pietiekami, lai glābtu uzņēmuma reputāciju un palielinātu laikraksta konkurētspēju. Tāpat kā gadiem ilgi Diena slavēja savu žurnālistikas kvalitāti, tā pēkšņi, izceļoties konfliktam ar vadību, sāka sevi pelt.
Strīdā Dienas redakcija uzsvēra savu brīvdomību un to arī pierādīja, apšaubot A. Tralmaka stāstīto, meklējot savas versijas un atkārtoti pieprasot viņam pildīt prasības. Redakcijas darbinieki arī atzina, ka A. Tralmaks neesot mēģinājis ietekmēt laikraksta saturu, līdz ar to pašlaik nav faktu pamatojuma tam, ka Diena A. Tralmaka vadībā būtu bijusi sliktāka par Dienu Bonnier grupas sastāvā. Jautājums par īpašnieku struktūras caurspīdīgumu ir saprotama vēlme pēc skaidrības, bet šī noslēpumainība tieši neapdraudēja redakcijas neatkarību. Tomēr noslēpumainība deva iespēju pašiem darbiniekiem izvirzīt pretenzijas. Zākātājiem iespējamais žurnālistu brīvības apdraudējums un nevēlama ietekme uz masu saziņas līdzekļa saturu ir jāpierāda. Ja šādas ietekmes ir, tām jāparādās laikraksta publikācijās. Kamēr neviens argumentēti nav pierādījis, ka Diena, kopš to vada A. Tralmaks, ir kļuvusi neobjektīvāka par Dienu, ko vadīja Arvils Ašeradens, tikmēr pārmetumi ir tikai versijas un hipotēzes. Tomēr tās bijušas gana noderīgas, lai kopīgiem vadības un redakcijas spēkiem radītu aizdomīguma ēnu pār laikrakstu un sagandētu tā reputāciju.
Dienas redakcija tā vietā, lai izmantotu sevis pierādīto rīcības brīvību un ar darbiem apstiprinātu, ka jaunie īpašnieki tās darbā nejaucas, pati šīs šaubas ir atbalstījusi. Tā ar savām rokām ir kaldinājusi situāciju, ka par laikrakstu spriež nevis pēc tā satura, bet gan pēc pieņēmumiem, ka no jaunajiem un noslēpumainajiem īpašniekiem neko labu nevar gaidīt. Tas, ka cilvēki pašlaik runā par atteikšanos no Dienas abonēšanas, ir arī no redakcijas aizgājušo nopelns. Cilvēki no Dienas ir atteikušies, vēl nezinot, vai kaut kas mainīsies laikraksta satura piedāvājumā, un rādās, ka viņiem tas arī neinteresē. Viņi jau tāpat zina, ka tur nekā laba nebūs.
Viss jau tagad ir zināms arī tiem, kas pasludinājuši kvalitatīvas žurnālistikas nāvi. Ja šāda žurnālistika šeit kādreiz ir bijusi, tā nomira jau kādu brīdi pirms A. Tralmaka otrās atnākšanas. Bet Diena ir izpostīta, tas gan.