Klausoties banku un valdības makroekonomistu prognozēs krīzes laikā, vienmēr jāatceras, ka to mērķis ir pozitīva noskaņojuma uzturēšana sabiedrībā. Tādējādi patiesā aina tiek nepamatoti sagrozīta.
Arī šoreiz nepieciešams neliels komentārs par atsevišķu banku analītiķu prognozēm, kas jau pamanījušies saskatīt Latvijas tautsaimniecības drīzu atkopšanos (skatīt, piemēram, Pētera Strautiņa rakstu portālā „Delfi” 23.11.2009.). Kaut gan tuvākā gada laikā tiešām varētu apstāties kopprodukta kritums, rāpšanās no ekonomikas bedres būs daudz lēnāka, nekā kritiens tajā.
Pieņēmums par Latvijas ekonomikas atveseļošanās sākumu tiek balstīts faktā, ka uzlabojas eksporta rādītāji. Tas, ka Latvijas ārējās tirdzniecības bilancē (pašlaik galvenokārt importa krituma dēļ) pamazām veidojas pārpalikums, pat rosinājis izteikt pieņēmumu, ka mūsu sabiedrība tērē mazāk, nekā var atļauties, jo valsts ieņēmumi par eksportu pārsniedz izdevumus par importu. Tajā pašā laikā jānorāda, ka cienījamie analītiķi aizmirsuši par Latvijas „trekno gadu” uzdzīves sekām – aizņēmumiem, kas tagad jāatdod. Tādējādi pārpalikums no tirdzniecības jānovirza kapitāla konta negatīvo plūsmu segšanai, atdodot iepriekš ņemtos kredītus.
Eksporta atkopšanās, protams, ir pozitīva ziņa, kas tomēr nav nekāds sensacionāls jaunums. Tas, ka no līdzšinējās ekonomiskās politikas visvairāk cietīs spekulatīvā ekonomika, kā arī reālās ekonomikas sektori, kas balstījās uz kredītu uzpūsto vietējo tirgu, bija zināms jau sen. Savukārt eksporta problēmas bija saistītas ar ārējiem faktoriem (pasaules ekonomikas krīze), kuru ietekme nu pamazām zūd (Rietumeiropā un ASV atsevišķi ekonomikas rādītāji uzlabojas). Vēl vairāk – Latvijas ekonomikas krīze pat palīdzējusi mūsu eksportētājiem, jo mazinājušās darbaspēka un citas izmaksas, kas ļauj uzlabot konkurētspēju ārējos tirgos (šo eksportētāju guvumu gan mazina negatīvas nodokļu politikas izmaiņas un nekārtība valstī kopumā).
Tomēr eksporta pieaugums vēl nenozīmē attiecīgu kopprodukta pieaugumu, kuru kavē vietējās ekonomikas sašaurināšanās saistībā ar kredītu veidā ienākošās naudas apsīkumu un naudas aizplūdi, ko rada kredītmaksājumi. Tieši tāpēc vietā ir jautājums – par cik ir jāpieaug eksporta ieņēmumiem, lai tas līdzsvarotu līdzšinējās plūsmas Latvijas maksājumu bilancē, un atjaunotu iepriekšējo dzīves līmeni?
„Trekno gadu” kulminācijā – 2007. gadā – Latvijas iedzīvotāji par preču, pakalpojumu un ārvalstnieku darba importu tērēja 11,2 miljardus latu, kas ļāva nodrošināt šiem tēriņiem atbilstošu dzīves līmeni. Problēma bija apstāklī, ka netika nodrošināti atbilstoši ienākumi, jo par preču, pakalpojumu un darba eksportu tika ieņemti vien 7,9 miljardi latu (par preču eksportu 4,2 miljardi latu), kas veidoja ienākumu deficītu 3,3 miljardu latu apmērā. Šo iztrūkumu sedza ar aizņēmumiem un ārvalstu ieguldījumiem (kas pēc būtības ir kredīts ar lielāku aizdevēja kontroli). Piemēram, 2007. gadā vietējās bankas no ārvalstu bankām aizņēmās 4 miljardus latu, ko lielākoties iepludināja Latvijas ekonomikā. Tagad kreditēšana ir gandrīz apstājusies, tāpēc līdzšinējā dzīves līmeņa atjaunošanai apsīkusī kredītu un investīciju neto plūsma (3,3 miljardi latu gadā) būtu jāaizstāj ar atbilstošu eksporta ieņēmumu pieaugumu. Tātad eksportam būtu jāpieaug vismaz par 2-3 miljardiem latu.
Tomēr problēma ir vēl dziļāka, jo kredītu plūsma ir ne tikai apsīkusi, bet pat pavērsusies pretējā virzienā - pakāpeniski jāatdod iepriekšējo gadu aizņēmumi. Latvijas ārējais parāds pret kopproduktu ir starp desmit lielākajiem pasaulē, tāpēc tā samazināšana līdz mūsu ekonomikai atbilstošam līmenim būs tuvāko desmit/divdesmit gadu uzdevums. Protams, ka neviena ekonomika nedarbojas pilnīgi bez ārējā parāda, bet tā līmenis vairumā gadījumu nepārsniedz 50 % no kopprodukta, un tiek līdzsvarots ar ārējiem aktīviem, turpretī Latvijas gadījumā tas jau pasen pārkāpis 100 % robežu apstākļos, kad paši ārvalstīs esam ieguldījuši ļoti maz.
Latvijas ekonomikai pieņemama ārējā parāda apjoms būtu plašākas diskusijas vērts, tomēr ir pamats uzskatīt, ka pašlaik tas ir vismaz divas reizes par lielu. Tādējādi parāda apjoms esošā kopprodukta apstākļos būtu jāsamazina no 20 līdz 10 miljardiem latu. Pieņemot, ka tas jāizdara 15 gadu laikā (tas atkarīgs no ārvalstu aizdevumu termiņstruktūras un iespējām tos refinansēt), vidēji katru gadu no ekonomikas kopā ar procentu maksājumiem papildus aizplūdīs vairāk kā miljards latu. Sanāk, ka iepriekšējā dzīves līmeņa atjaunošanai sliktākajā gadījumā būtu nepieciešams eksporta pieaugums par 4 miljardiem latu (kapitāla konta 3,3 miljardu latu pārpalikuma samazinājums uz 1 miljarda latu deficītu) – apmēram divas reizes salīdzinot ar pašreizējo apjomu.
Šeit gan uzreiz jānorāda arī uz atsevišķiem pozitīviem faktoriem. Pirmkārt, nav pamata uzskatīt, ka pilnībā apstāsies vai pavērsīsies pretējā virzienā ārvalstu investīciju un kreditēšanas plūsma, tāpēc reālā naudas aizplūde maksājumu bilances kapitāla kontā nebūs tik liela, kā iepriekš tika rēķināts. Otrkārt, atsākoties kopprodukta pieaugumam, ārējā parāda relatīvais slogs uz ekonomiku mazināsies, jo pieaugs tās apjomi, tāpēc ārējais parāds, iespējams, nebūs jāsamazina tik lielā apmērā.
Treškārt, iepriekšējos aprēķinos nav ņemta vērā ekonomikas iekšējā aprite (jo Latvijas ekonomika ir ļoti atkarīga no ārējās tirdzniecības), kura tomēr varētu aizstāt daļu importa plūsmas un tādējādi mazinātu nepieciešamību pēc attiecīgiem eksporta ieņēmumiem. Tomēr atļaušos prognozēt, ka līdzšinējā dzīves līmeņa atgūšanai eksporta apjoms jāpalielina vismaz par 50 % (diviem miljardiem latu). Tātad pat strauja eksporta pieauguma gadījumā (vairāk kā 10 % gadā) tas prasīs trīs, četrus gadus. Savukārt negatīvā scenārija gadījumā (ārvalstnieki sāk izņemt savus ieguldījumus, parādus neizdodas refinansēt, eksportētāji zaudē konkurētspēju darbaspēka aizplūdes un paaugstinātu nodokļu dēļ) 2007. gada dzīveslīmeņa atgūšana var prasīt arī desmit un vairāk gadus.
Prognozējamais eksporta apjomu pieaugums ne tikai negarantē kopprodukta pieaugumu, bet pašlaik var būt nepietiekams, lai apstātos Latvijas ekonomikas kritiens. Problēma ir tā, ka Latvijas patēriņš joprojām ir lielāks, kā mēs to varam atļauties. Tas saistīts ar nepietiekamu valdības izdevumu samazinājumu – budžetā joprojām ir deficīts, kuru finansē starptautiskie aizdevēji. Šī finansēšana pamazām tiks pārtraukta, kas nozīmēs vēl mazākus valdības izdevumus un sekojošu iekšējās ekonomiskās aprites kritumu. Var piekrist P. Strautiņa komentāram, ka bez aizdevuma Latvijas kopprodukta kritums būtu sasniedzis pat 40 %, kas jau tuvotos PSRS sabrukuma efektam. Tomēr jāatceras, ka aizdevums pēc būtības nav novērsis šo kritumu, bet gan pārnesis to laikā. Atsākoties Latvijas ekonomikas augšupejai, tās pieaugums tomēr būs lēnāks, jo būs jāatdod papildus aizņemtie līdzekļi, kas pašlaik izmantoti krīzes mīkstināšanai. Ar starptautisko aizdevumu ir daļēji novērstas Latvijas banku maksātspējas problēmas, pārliekot tās uz visu nodokļu maksātāju pleciem (ne velti lielākie starptautiskā aizdevuma slavētāji ir no šī sektora), kā arī mazinātas fiksētā valūtas kursa radītās deflācijas tendences, bet vienlaikus palielinās risks, ka līdzšinējā ekonomiskā politika netiks pārskatīta, un problēmas var turpināties arī nākotnē.
Kaut gan eksporta palielināšana bez šaubām ir galvenais līdzeklis krīzes pārvarēšanai, līksmošana par Latvijas ekonomikas atkopšanos ir pāragra. Latvijas eksportētāju situācijas uzlabošanās pašlaik risina banku problēmas, jo ienākusī valūta dod iespēju atmaksāt aizdevumus. Bet līdz brīdim, kad ieņemtā nauda pietiks ne vien aizdevumu atmaksai, bet arī citām vajadzībām, vēl kāds laiks jāpagaida. Tad atkal pieaugs vietējais patēriņš, stimulējot valsts iekšējo saimniecisko apriti un ļaujot iegādāties nepieciešamās importa preces.
Latvijas ekonomiku var salīdzināt ar kroga apmeklētāju, kas nākamajā rītā izdiedelējis vēl vienu glāzīti uz krīta paģiru salāpīšanai. Paģiras, lai cik smagas tās būtu, nešaubīgi pāries, bet galvenais, lai pēc tam dzeršana atkal neatsāktos. Galu galā Latvijas lielākā problēma ir nevis pati krīze, bet nespēja izdarīt secinājumus un atbilstoši rīkoties.