Brīvā tirgus teorijā bieži lieto terminus, kas aizgūti no tuvcīņas mācības. Arī šajā sfērā runā par ekonomisko cīņu, konkurences paņēmieniem, ringu un pat par spēles noteikumiem. Tiesa bieži izrādās, ka līdzīgi sadursmei reālos kaujas apstākļos, arī uzņēmējdarbības praksē noteikumi kļūst otršķirīgi. Mazāk pamanīts ir cits ekonomikai un tuvcīņai kopīgs jēdziens - atvērtība.
Ja ekonomikā atvērtība, jeb liberālisms nereti tiek uztverts kā attīstību veicinošs faktors, tad tuvcīņā atvēršanās nozīmē iespēju saņemt sitienu pa kādu nenosegtu ķermeņa daļu. Šeit viss, protams, atkarīgs no kurām pozīcijām uz šo parādību raugāmies - sitējs priecīgs, bet sitamajam smiekli nenāk.
Raksts gan ne tik daudz ir par tuvcīņu, kā par situāciju Latvijas tautsaimniecībā, kura deviņdesmito gadu sākumā vārās dūres vīkstīdama iekāpa pasaules smagsvaru kontrolētajā ringā, un uzklausīdama pretinieka treneru padomus, "atvērās" pēc pilnas programmas. Daudzi vēl tagad atcerēsies, ar kādu dedzību dažādi ārvalstu "eksperti" toreiz visus centās pārliecināt par liberālas ekonomikas priekšrocībām - brīvu tirdzniecību, ārvalstu investīcijām, privatizāciju un kreditēšanās iespējām. Šo padomdevēju ieteikumi ātri tika ieviesti praksē, jo toreiz daudziem šķita, ka citas alternatīvas vienkārši nav. Rezultāts gan izrādījies stipri nepatīkamāks par cerēto, jo Rietumu ekonomikas smagsvari atvērto Latvijas tautsaimniecību, lietojot tuvcīņas terminoloģiju, ir nospārdījuši.
Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas ekonomiskā situācija tiešām bija kritiska, jo tika pazaudēti līdzšinējie "ārējie" tirgi, iekšējā tirgus pieprasījums bija zems, bet Rietumos produkcija nebija konkurētspējīga. Tajā pašā laikā tika izdarīts viss, lai Latvijas ekonomika no šīs krīzes tā arī neatgūtos, un ielikti stabili pamati jaunai krīzei, kuras pirmās pazīmes (nevis īstās sekas) pašlaik varam izjust. Latvijas vienīgā cerība uz stabilu izaugsmi nākotnē bija eksportspējīgu ražošanas un pakalpojumu uzņēmumu attīstība, kuriem atspēriena punktu varēja radīt nelielais, bet reāli apgūstamais vietējais tirgus. Šim nolūkam daudzās nozarēs bija nepieciešams realizēt no Brīvvalsts laika pazīstamo protekcionisma politiku, ierobežojot importu. Kaut gan iekšējais pieprasījums bija zems, tas tomēr dotu iespēju uzkrāt kaut nelielu kapitālu un zināšanas par darbību jaunajos apstākļos, atbilstoši pārkārtojot arī ražošanas jaudas un tehnoloģiju.
Godmaņa un turpmāko valdību politika šīm iespējām pārvilka treknu svītru, jo Latvijā oficiāli un neoficiāli atļāva ievest visu ko var iedomāties. Bez kapitāla un ar jaunajos apstākļos nederīgu ražošanas organizāciju palikusī Latvijas tautsaimniecība šādu spiedienu neizturēja, un lielākā daļa ražošanas uzņēmumu bankrotēja. Papildus spiedienu uz vietējiem ražotājiem radīja lata piesaiste SDR valūtu grozam, kas Latvijas augstās inflācijas apstākļos importētājus nostādīja daudz priviliģētākā situācijā. Rezultātā Latvija ne tikai neieguva jaunus noieta tirgus ārvalstīs, bet pazaudēja arī vietējo tirgu, jo patēriņu gandrīz pilnībā sāka nodrošināt importētāji.
Tautai tāpat kā ģimenei ir jāsaskaņo savi izdevumi ar ienākumiem. Jaunajos apstākļos Latvija nedz pati sevi apgādāja ar nepieciešamajām precēm, nedz guva ienākumus no preču un pakalpojumu pārdošanas ārvalstīm, tāpēc pieaugošā importa apmaksai bija jārod kāds cits avots. Šādos apstākļos šķietamu risinājumu sniedza otrs liberālās ekonomikas "jājamzirdziņš"- brīvā kapitāla plūsma. Bankrotējušo uzņēmumu un to aktīvu izpārdošana vismaz piecus gadus sedza starpību starp importu un eksportu (tautsaimniecības izdevumiem un ieņēmumiem). Šo procesu lepni nosauca par privatizāciju un ārvalstu investīciju piesaisti, kaut gan jauni uzņēmumi jaunās nozarēs praktiski netika radīti - tika izpārdota bankrotējusī Latvijas ekonomika. Šis sabrukums ļāva Rietumu un Austrumu investoriem par smieklīgām cenām iegūt miljardos latu mērāmus ekonomikas aktīvus.
Deviņdesmito gadu beigās izpārdošanas process pietuvojās noslēgumam un bija jārod cits ieņēmumu avots importa apmaksai. Tautsaimniecības izpārdošanu pamazām aizstāja kreditēšanās, kura līdz tam neapgrūtināto Latvijas ekonomiku apkrāva ar pamatīgu parādu nastu. Gandrīz pilnībā ārvalstnieku kontrolē nonākušie Latvijas uzņēmumi (sākot ar maizes ceptuvēm, gateriem, veikaliem un beidzot ar bankām) pašlaik ir tikai viena problēmas puse - pēc ārējā parāda pret kopproduktu Latvija šogad stabili iešāvusies pasaules vadošajā desmitniekā. Šajā kompānijā ir vai nu ļoti attīstītas valstis kā Īrija, Lielbritānija un Francija, kas savu ārējo parādu līdzsvaro ar ārējiem ienākumiem (investīcijas un ārvalstīm izsniegti kredīti), vai nu... Āfrikas valstis, kurās notiek pilsoņu karš. Pēdējos piecos gados Latvijas ārējais parāds ir audzis par 30-50 %, jeb vairākiem miljardiem latu gadā, nu jau pārsniedzot 18 miljardus latu, jeb vairāk kā 8000 latus uz iedzīvotāju (zīdaiņus un pensionārus ieskaitot).
Uz šī fona pilnībā atklājas valdības un daudzo galma ekonomistu naivums (?) jūsmojot par līdzšinējiem kopprodukta pieauguma rādītājiem. To avots kļūst skaidrs palūkojoties uz IKP pieaugumu nozaru griezumā, kur lielāko daļu deva finanšu pakalpojumi (banku izsniegtie aizdevumi), komercpakalpojumi (spekulācijas ar nekustamo īpašumu), būvniecība (māju celtniecība par kredītu līdzekļiem) un tirdzniecība (patēriņa kreditēšana). Kopprodukts auga pa ķēdīti: ārvalsts mātes bankas aizdevums vietējai bankai > vietējās bankas aizdevums mājas celtniecībai vai patēriņam > zemes iegāde no spekulantiem > būvniecības apmaksa > līdzšinējos posmos gūtās peļņas ieplūšana tirdzniecībā. Minētie ienākumi savukārt radīja atgriezenisku pieprasījuma pieaugumu, kas veicināja vēl lielāku eiforiju par ekonomikas strauju attīstību un mudināja aizņemties vēl vairāk. Patiesībā tās bija dzīres mēra laikā.
Visu šo laiku pabērna lomā bija ekonomikas reālais pamats - ražošana, - kura tā arī īsti neatguvās no deviņdesmito gadu sākuma šoka terapijas. Pirms referenduma par Latvijas pievienošanu Eiropas Savienībai daudzi jūsmoja par ražošanas attīstībai it kā paredzētajiem fondu līdzekļiem, un reti kurš uzklausīja brīdinājumus par gaidāmo cenu un izmaksu kāpumu. Reālais izmaksu pieaugums ražošanā pārsniedza pat pesimistiskākās prognozes (pirmsreferenduma plakāti vēstīja, ka cenu pieaugums būs līdz pat 40 %), jo cenas un izmaksas kopš tā laika ir augušas vairāk kā par 50 %. Līdztekus kapitāla un darbaspēka aizplūšanai uz kreditēšanas uzpūstajām pakalpojumu nozarēm un vēl lielākai importētāju aktivitātei, atlikušie Latvijas ražošanas uzņēmumi rezultātā saskārušies ar sen nepieredzētu krīzi. Uz izmaksu pieauguma rēķina ES fondu līdzekļi izskatās kā mierinājuma balva, jo sadalot tos pa gadiem un atņemot iemaksas ES budžetā, iegūtie 200-300 miljoni latu gadā izskatās nenopietni pat uz pieticīgā Latvijas četru miljardu latu budžeta fona. Turklāt liela šīs summas daļa tiek vienkārši izķēzīta, līdz ražošanas sektoram nemaz nenonākot.
Nākotnes prognožu izteikšana visas tautsaimniecības līmenī ir nepateicīgs uzdevums, jo makroekonomikas rādītājus ietekmē ļoti daudzi faktori, tomēr pat optimistiskākajā variantā Latvijas ekonomikā tuvākajos divos/trīs gados būs vērojams kopprodukta kritums. Reāli šis kritums var sasniegt no 20 līdz pat 40 %, jo Latvijas kopprodukta "velkošajās" pakalpojumu nozarēs ne tikai neieplūdīs līdz šim ierastie vairāki miljardi kredītos izsniegto latu, bet nauda kredītmaksājumu veidā plūdīs no ekonomikas prom. Arī cerības uz ārvalstu investīciju ieplūšanu eksportējošos ražošanas uzņēmumos nav pārāk lielas, jo Latvijas darbaspēka augstā kvalifikācija ir tikai mīts (izglītības sistēma ir sagrauta), infrastruktūra ir sliktāka kā Rietumvalstīs, bet izmaksu (tajā skaitā arī darbaspēka) ziņā Latvija strauji pietuvojusies Rietumeiropas valstu līmenim.
Mēdz teikt, ka izeja no problēmas ir turpat, kur ieeja tajā. Praktiski Latvijai būtu jāatgriežas izejas pozīcijās, pilnībā pārskatot savu līdzšinējo saimniecisko politiku, un pakāpeniski attīstot konkurētspējīgu vietējo ražošanu. Importa apjoms gadā sasniedz četrus miljardus latu, un ir skaidrs, ka vismaz daļu šī apjoma varētu aizstāt vietējie ražotāji, kam sākumā būtu nepieciešama aizsardzība ievedmuitu un citādos veidos. Šie uzņēmēji laika gaitā varētu uzkrāt kapitālu un attīstīt tehnoloģijas, lai ielauztos arī ārvalstu tirgos. Tāpat būtu jāpārvērtē un stipri jāsašaurina to nozaru saraksts, kurās pieļaujamas ārvalstu investīcijas, atgriežot Latvijas ekonomiku vietējo uzņēmēju rokās.
Praksē šādu scenāriju apgrūtina Latvijas esamība Eiropas Savienībā, kuras brīvās preču un kapitāla kustības principi padara neiespējamu jebkādu Latvijas ekonomiskajai situācijai atbilstošu pasākumu ieviešanu. Nav šaubu, ka Latvijai jāveido cieša sadarbība ar Rietumvalstīm, tomēr mūsu pašreizējās situācijas dēļ ir jāmeklē izņēmuma ekonomiskās sadarbības modelis, kas varētu izpausties kā speciāli atrunāti ārējās tirdzniecības un ārvalstu investīciju nosacījumi. Skaidrs, ka Rietumi jebkurā gadījumā centīsies paturēt Latviju politiskā, militārā un ekonomiskā orbītā, tāpēc cīņa par sev izdevīgu nosacījumu panākšanu ir izdevīgāka par beznosacījumu kapitulāciju Rietumu ekonomiskajiem smagsvariem.
Ironiski un netaisnīgi, bet pašlaik nav nekādas starpības, kā kurš balsoja vēlēšanās vai referendumā par Latvijas pievienošanu Eiropas Savienībai. Tēlaini izsakoties, viena daļa ar cerību ievārījuma burciņu izstaigājās miglā, bet otra daļa sauca un gaidīja atpakaļ. Nu visi kopā skaitam zvaigznes. Kā vainagojums divdesmit gadu pieredzei, tās dzeltenas slaidā lokā izvietojušās uz zila fona. Abpus degunam, nevis skurstenim.
Laipni lūdzam globālajā boksa ringā!