Latvijas Banka stingri un apņēmīgi ir paziņojusi, ka saglabās esošo lata kursu un pēc iespējas ātrāk ieviesīs eiro. Šī īsā rakstiņa autors savukārt vēlētos ieskicēt šādas politikas sagaidāmos rezultātus.
Nav nekāds noslēpums, ka Latvijas tirdzniecības bilance jau kopš deviņdesmito gadu sākuma ir negatīva, kas cita starpā nozīmē arī negatīvu ieplūstošās un aizplūstošās valūtas attiecību. Ārējās tirdzniecības radīto valūtas iztrūkumu līdz šim nosedza galvenokārt no ārvalstu mātes bankām ienākošā kredītu nauda. Tagad, kad kreditēšana objektīvi ir apstājusies (ir sasniegti kreditēšanas griesti), divu savstarpēji līdzsvarojošu plūsmu vietā esam ieguvuši divas lielas aizplūstošas valūtas upes. Nauda aizplūst gan ārējās tirdzniecības rezultātā, gan emigrējoša kapitāla veidā (sindicēto un mātes banku aizdevumu atdošana, nerezidentu depozīti, dividenžu izņemšana). Aizplūstoša valūta savukārt nozīmē apgrozībā esošās naudas masas samazināšanos.
Ir arī trešā parādība, kas naudas masu samazina vietējo ekonomisko procesu ietekmē. Makroekonomikā pazīstamais naudas multiplikators palielina naudas daudzumu laikā, kad pieaug kreditēšanas intensitāte. Laikā, kad kreditēšanas apjomi sāk samazināties vai pilnībā apstājas (kā tas ir noticis Latvijā), multiplikators darbojas pretējā virzienā – naudas masa samazinās. Ja bankas pilnībā apstādina kreditēšanu, tad apgrozībā esošās naudas apjoms ļoti ātri var sarukt līdz naudas bāzei, jo ekonomikā samazinās kreditēšanas radītais pieprasījums, kas palielina uzņēmumu bankrotu skaitu un bezdarbu. Šādos apstākļos no banku kontiem ātri pazūd gan uzņēmumu, gan privātpersonu uzkrājumi, tādējādi vēl vairāk samazinot banku iespēju kreditēt tautsaimniecību (šādas tendences var izsaukt arī banku likviditātes problēmas un pat bankrotu).
Trīs aprakstītās parādības – naudas aizplūde ārējās tirdzniecības rezultātā, kapitāla izvešana un naudas multiplikatora atgriezeniskais efekts – ievērojami samazinās Latvijā apgrozībā esošās naudas daudzumu. Patiesībā tas jau uzskatāmi ir redzams - piemēram, skaidrās naudas un pieprasījuma noguldījumu (banku kontu atlikumi) apjoms pagājušā gada laikā samazinājies par 15 %, turklāt straujāks samazinājums ir bijis vērojam pagājušā gada pēdējos trīs mēnešos. Naudas masas mazināšanās atbilstoši pieprasījuma un piedāvājuma likumiem nozīmē deflāciju – naudas pirktspējas pieaugumu, kas izpaužas kā cenu samazināšanās. Tomēr par cenu kritumu deflācijas rezultātā priecāties nevajadzētu, jo no Lielās Depresijas laikiem zināms, ka šāds mākslīgs cenu samazinājums, kas nav radies ražošanas efektivitātes pieauguma rezultātā, var gandrīz pilnībā paralizēt valsts ekonomiku, ievelkot to ilgstošā depresijā. Naudas aprites samazināšanās tirgus ekonomikā nozīmē to pašu, ko asinsrites problēmas cilvēkam. Ja pašlaik cenas Latvijā nav kritušās, tad tas jāskaidro ar nodokļu un atsevišķu importēto resursu cenu pieaugumu, kas vēl vairāk palielina spiedienu uz uzņēmējiem – naudas ekonomikā kļūst mazāk, bet par izejvielām un nodokļos jāmaksā vairāk.
Pirms kāda laika Jānis Ošlejs portālā „Delfi” publicēja rakstu, kurā plaši analizējis Latvijas monetāro politiku un apkopojis pasaules vadošo ekonomistu viedokli šajos jautājumos. Patiesībā jautājums Latvijas situācijā nav vis par to, vai lats būtu devalvējams vai nē. Jautājums ir par veidu, kā tas notiks. Un tie eiro kredītu ņēmēji, kas agresīvi vēršas pret lata pakāpeniskas devalvācijas idejām, nesaprot, ka izvēle ir nevis starp maksātspēju un maksātnespēju, bet gan starp divām maksātnespējas durtiņām (kā to raksturojis ekonomists Edvards Hjū). Mainot lata kursu pret citām valūtām, notiktu atklāta devalvācija, bet nemainot esošo pārvērtēto kursu, notiks t.s. „slēptā devalvācija”, kas izpaudīsies kā naudas masas samazināšanās un lata pirktspējas pieaugums. Otrais veids, iespējams, ļaus Latvijas Bankai un valdībai izvairīties no atbildības par līdzšinējo monetāro politiku, jo formāli tās nebūs veikušas nekādas darbības, kas samazinātu lata pirktspēju, bet naudas daudzuma samazinājums diemžēl nozīmēs ne tikai cenu kritumu, bet arī uzņēmumu masveidīgus bankrotus, bezdarbu un algu sarukšanu.
Vēl viens mīts monetārās politikas sakarā ir aicinājumi pēc iespējas ātrāk ieviest eiro. Ja savā laikā par burvju nūjiņu Latvijas tautsaimniecības attīstīšanai tika uzdota iestāšanās Eiropas Savienībā, tad tagad tādus pašus burvju māksliniekus ap sevi sapulcējusi eiro ieviešanas ideja. Pievienošanās eirozonai pie pašreizējā kursa nozīmētu to pašu, ko lata nosaukuma maiņa uz banknotēm, jo reālo apgrozībā esošās naudas pirktspēju tas nekādi nemainītu. Tas nemazinātu arī naudas aizplūdi no mūsu ekonomikas, jo būtu jāturpina ārējā parāda dzēšana, dividenžu izmaksa ārvalstu akcionāriem, depozītu atgriešana un importa apmaksa. Rezultātā pavisam drīz Latvijā paliktu tik maz šīs valūtas, ka cenas un algas būtu jāsamazina jebkurā gadījumā. Tātad eiro ieviešanas ceļš tas pats deflācijas ceļš vien ir, ja nu vienīgi labāk nomaskēts.
Pēdējā laikā dzīvīgumu Latvijas uzņēmēju aprindās uztur melnais humors. Šajā sakarā jāatgādina, ka krītot no ceturtā stāva nesāpīga izeja nav iespējama - dažādu piezemēšanās veidu izvēle izšķir tikai to, cik smagas ir upura traumas.