Daudzi droši vien ir neizpratnē par to, kāpēc pus gada laikā tā arī nav veiktas nekādas jūtamas tautsaimniecības reformas. Izskaidrojumi tiek meklēti gan ierēdniecības smagnējā struktūrā, gan ideju trūkumā, gan pašu reformu laika ietilpībā.
Tomēr nav ņemts vērā vēl kāds būtisks apstāklis - pašu valdošo aprindu ieinteresētība līdzšinējās tautsaimniecības struktūras saglabāšanā.
Patiesībā aicinājums pie varas esošajiem veikt reformas ir tas pats, kas aicinājums tiem nocirst savu roku. Latvijas t.s. „lielā biznesa” īpatnība ir nespēja radīt komerciāli dzīvot spējīgus projektus, kas no laika gala ir kompensēts ar uzņēmību dažādos veidos ap(iz)saimniekot valsts budžeta līdzekļus. Par shēmām valsts kases izzagšanā var runāt gari un plaši, bet visas tās savos pamatos iezīmē trīs metodes, kas tiek realizētas izmantojot „savus cilvēkus” valsts pārvaldes lēmumu pieņēmēju vidū.
Pirmās divas metodes saistāmas ar sava veida valsts un privātstruktūru savstarpējo tirdzniecību, kur valstij preci vai pakalpojumu pārdod dārgāk, kā tas patiesībā maksā (uz šo sfēru attiecināmas arī ierēdņu atalgojuma problēmas), vai arī pērk no valsts preci vai pakalpojumu lētāk, nekā tas patiesībā maksā. Atcerēsimies par Dienvidu tilta projektu, dažādu informācijas sistēmu ieviešanu valsts iestādēs, objektu privatizāciju par simbolisku samaksu un citām sarežģītākām shēmām - piemēram, digitalizāciju!
Trešā metode ir likumdošanas izmantošana noteiktu biznesa veidu radīšanai un atbalstam, kā tas bija gadījumos ar mazajām hidroelektrostacijām, otro pensiju līmeni vai tagad, šķiet, nobriedis arī ar māju t.s. energoauditu (dīvainā kārtā tas jāveic katrai mājai atsevišķi, kaut gan sērijveida mājām pietiktu izlases veidā apkopoti novērojumi). Interesants piemērs šajā jomā ir arī sabiedrisko pakalpojumu regulatoru darbība, kas privātiem monopoluzņēmumiem ļauj noteikt nepamatoti augstus tarifus, garantējot desmitos miljonu latu mērāmu peļņu.
Tā kā Latvijas bizness ir pārāk atkarīgs no koruptīvajām budžeta apsaimniekošanas shēmām, tas neatbalstīs budžeta līdzekļu racionālāku sadalījumu un tēriņu rūpīgāku kontroli. Zinot par Latvijas partiju ciešo saistību ar šāda veida „biznesa” struktūrām, likumsakarīgi, ka arī no politisko spēku puses atbalstu reformām gaidīt velti. Tomēr ar to vien Latvijas varas aprindu ieinteresētība esošā stāvokļa saglabāšanā nav izsmelta.
Tā, piemēram, valsts pārvaldes pārveidošana prasītu likvidēt daudzus amatus un pat veselas struktūrvienības, kuru lietderība ir apšaubāma, vai kuras jau kopš pirmsākumiem radītas kā politisko spēku „barotavas”. Tāpat budžeta tēriņu ierobežošanas rezultātā algas daudz vairāk samazinātos tiem, kam tās ir lielākas. Tieši tāpēc vadošie ierēdniecības slāņi un to radītājas – politiskās partijas – trīc par katru paziņojumu, kurā aicināts vērtēt pārvaldes lietderību.
Ekonomikas reformu veikšanu kavē arī ārvalstu investoru spiediens. Valūtas pakāpeniska devalvācija nešaubīgi ir neizdevīga bankām, kas šajā gadījumā saskartos ar noguldījumu bāzes samazinājumu un ātrāku kredītņēmēju maksātnespējas iestāšanos, kaut gan devalvācija būtu veselīga tautsaimniecībai kopumā. Tāpat ārvalstu uzņēmumi pretojas investīciju politikas maiņai, jo tiem nāktos izvest kapitālu no vietējiem uzņēmējiem atvēlētajām pakalpojumu nozarēm, savukārt vietējā tirgus aizsardzība biedē tos importētājus, kuru preces var aizstāt ar vietējiem ražojumiem. Šo grupu spiediens uz valdību tiek realizēts gan caur Ārvalstu investoru padomi, gan Komercbanku asociāciju, gan dažādām citām uzņēmēju organizācijām, kur vietējo tautsaimnieku ietekme ir mazākumā.
Galu galā vērā ņemams faktors ir arī Eiropas Savienības ietekme Latvijā, kas izpaužas divos veidos – kā Latvijai saistoša likumdošana un kā Rietumvalstu specdienestu neformāla darbība. Lielākā daļa saprātīgu tautsaimniecības pasākumu gluži vienkārši nav realizējami, jo to aizliedz minētās savienības darbības pamatā esošie līgumi vai t.s. atvasinātā likumdošana – regulas, direktīvas un dažādi lēmumi. Savukārt izstāšanās no šīs savienības ir apgrūtināta grūti pamanāmā, bet nešaubīgi esošā Rietumu specdienestu spiediena dēļ. Lieki piebilst, ka tik pat kaitīga ir arī Krievijas specdienestu darbība, kura bez poliskām sfērām attiecināma arī uz tautsaimniecību. Piemēram, Latvijas nespēja mazināt savu atkarību no ārējiem enerģijas piegādātājiem ir cieši saistīta ar Krievijas naftas un gāzes sektora interešu aizstāvību, izmantojot Latvijā darbojošos Krievijas specdienestu ietekmi uz valdošajām partijām.
Jāsecina, ka ekonomiskās reformas Latvijā kavē gan lielas daļas vietējo uzņēmēju un ierēdniecības ieinteresētības trūkums, gan ārvalstu investoru grupu spiediens, gan Latvijas oficiāla un neoficiālā politiskā atkarība no Eiropas Savienības un Krievijas. Būtiskas reformas, kas ir absolūti nepieciešamas Latvijas tautsaimniecības glābšanai, pašlaik varētu veikt tikai spēks no malas. Šādu spēku velti meklēt esošajā Saeimā (arī opozīcijā), jo saites ar augstāk minētajām interešu grupām ir pārāk ciešas, lai tās sarautu. Reformu veikšanā visvairāk ir ieinteresēta tieši pati tauta, tomēr tai nav praktiski nekādu iespēju ietekmēt valstī notiekošo gan tāpēc, ka tā ir pārāk neorganizēta, gan tāpēc, ka bieži vien līdz galam neapzinās, kādas ir tās intereses. Tātad apzinīgākās tautas daļas darbs joprojām veicams divos virzienos – cilvēku valstiskās apziņas celšanā (tajā skaitā arī izglītojot tos ekonomiskos jautājumos), kā arī sabiedrības intereses pārstāvošu grupu veidošanā un atbalstīšanā.