Krīzes laikā būtu jocīgi apgalvot, ka ir iespējams palielināt budžeta ieņēmumus. Vēl vairāk – ir skaidrs, ka valsts un pašvaldību maciņa apmērs vismaz tuvākā gada/divu laikā turpinās strauji sarukt. Šādos apstākļos rodas likumsakarīgs jautājums par to, kur ņemt naudu, lai palīdzētu pārdzīvot krīzi sabiedrības mazāk aizsargātajai daļai un veiktu ieguldījumus attīstībā, kas palielinātu budžeta ieņēmumus nākotnē.
Atbilde uz šo jautājumu pamatos ir vienkārša – ir jāatsakās no visiem izdevumiem, bez kuriem ir iespējams iztikt. Tomēr praksē šis vienkāršais risinājums izrādās stipri sarežģītāks, jo jebkurš mēģinājums taupīt izraisa kādas interešu grupas protestus un cita veida pretdarbību. Turklāt protestēt mēdz ne tikai tie, kam līdzekļu samazinājums tiešām ir dzīvības un nāves jautājums, bet arī tie, kas „treknajos gados” pieraduši dzīvot pāri saviem līdzekļiem un tagad izjūt diskomfortu, jo jāatsakās no ierastās greznības.
Pašreizējā budžeta realitāte ir skaudra. Ja netiks pietiekami ātri un efektīvi samazināti tie tēriņi, kas ir nelietderīgi vai kuru „apcirpšana” nerada draudus valsts pamatuzdevumu izpildei, liela daļa Latvijas sabiedrības var izrādīties aiz bīstamās līnijas, kur sākas cīņa par izdzīvošanu. Šādas cīņas apstākļos noteikumi kļūst otršķirīgi, un tas valstij draud ne tikai ar iekšēju nestabilitāti, bet mūsu specifiskajā situācijā – arī ar ārēju iejaukšanos.
Papildus līdzekļus pašlaik nav iespējams rast, toties ir iespēja mainīt esošo līdzekļu izvietojumu, samazinot nevajadzīgos izdevumus un ietaupīto naudu novirzot sociālo jautājumu risināšanai un tautsaimniecības atdzīvināšanai. Pieturas punkti līdzekļu meklēšanai esošā budžeta ietvaros varētu būt sekojoši:
1. Atteikšanās no investīciju projektiem, izņemot gadījumus, kad tie dod tiešu saimniecisku labumu. Jāierobežo tēriņi būvniecībai, remontam un dažāda veida aprīkojuma (sevišķi, mēbeļu, biroja tehnikas un dienesta transporta) iegādei, kā arī apšaubāmas lietderības informācijas sistēmu veidošanai. Tas nozīmē arī skolu, sporta centru, bibliotēku un slimnīcu būvniecības un remontu apturēšanu, ja vien tehniskā situācija esošajos objektos nav kritiska. Svarīgāk ir saglabāt pašu funkciju un algas (tātad arī iztikas līdzekļus) personālam, nevis uzlabot darba tehniskos apstākļus.
2. Nevajadzīgo amatu likvidēšana, darbiniekus ar visām algām pārorientējot tādu pienākumu veikšanai, kas ir svarīgi krīzes laikā (lai nepalielinātu bezdarbnieku skaitu). Tas attiecas ne tikai uz valsts pārvaldes uzdevumu pildīšanu, bet arī iesaistīšanu tādos darbos, kas tradicionāli uzticēti privātajam sektoram. Uzņēmējiem konkursa kārtībā varētu uzticēt šādu darbinieku organizēšanu un vadīšanu.
3. Tās algu daļas iesaldēšana valsts sektorā nodarbinātajiem, kas pārsniedz esošajiem apstākļiem aprēķinātu minimumu. Iesaldētā algas daļa tiktu uzkrāta un pakāpeniski izmaksāta pēc ekonomiskās situācijas uzlabošanās. Principā tas nozīmētu, ka ierēdņi kreditē valsti.
4. Nesaudzīga cīņa ar korupciju, likvidējot visus daudzos parazītiskos starpniekus, kas aplipuši ap valsts budžetu.
a. Iepirkumu centralizēšana specializētā iestādē, garantējot reālu informācijas apriti un konkurenci;
b. Grūti novērtējamu pakalpojumu iegādes aizliegšana (konsultācijas, semināri un pētījumi);
c. Valsts un pašvaldību uzņēmumu darbības rūpīgāka uzraudzība un saimnieciskās darbības reglamentēšana;
d. Administratīvo resursu pārnešanas ierobežošana (valsts vai pašvaldības iestādē nodarbinātais reāli strādā privātam uzņēmumam, no kura valsts iestāde pēc tam produktu atpērk kā ārpakalpojumu);
e. Izmeklēšanas un apsūdzības iestāžu nostiprināšana, tiesu prakses maiņa, bargāki sodi.